Kazhes pierakstu burtnīca

Lasot Ievas Strukas monogrāfiju par Anšlavu Eglīti "Par skaisto un aplamo dzīvi", vēstījuma par Ameriku, ievēroju kādu dzirdētu uzvārdu - Vegers. Proti, runa par vienu no retajiem Eglītša tuvajiem draugiem Amerikā, ārstu Pēteri Vegeru. Pēteris Vegers bija gana interesanta personība - farmakologs, pirmajā padomju okupācijas gadā - LU Medicīnas fakultātes docents un dekāns, gana sekmīgi darbojies arī vācu okupācijas gados, kara beigās devies bēgļu gaitās vispirms uz Vāciju, tad izceļoja uz ASV, kur 1950. gadā kļuva par pirmo latviešu ārstu ar prakses tiesībām ASV, praktizēja Losandželosā un Santa Monikā. Mazliet interesants apstāklis ir saistīts ar ārsta Vegera tautību - atbilstoši Strukas grāmatai, viņš bija dzimis vācbaltieša un krievietes ģimenē, kas gan neliedza Vegeram pašam būt latvietim (arī LU studiju lietā atrodams viņa pases noraksts, kurā arī tautība norādīta - latvietis). Šim Vegera kungam bijusi gana liela loma ne tikai Anšlava Eglīša dzīvē, bet arī viņa literārajos darbos - galvenokārt jau tālab, ka viņš lielā mērā kalpoja gan par iedvesmas, gan izziņas avotu romānam "Misters Sorrijs", kam pamatā bija Vegera pieredzētais, dzīvojot pasauleslavenās aktrises Ingrīdas Bergmanes un viņas tā laika vīra Pētera Lindstrēma villas dārza namiņā un pieredzot drāmu saistībā ar šīs laulības pajukšanu. Un, kas nav mazsvarīgi - iemesls, kālab Vegers tur vispār mitinājās, bija viņa paša bezcerīgā un nelaimīgā mīlestība pret Bergmani (un šī visa rezultātā viņš bija nozīmīgs liecinieks skaļā šī pāra šķiršanās prāvā). Tāpat šis tas no Vegera nonāca Longīna Laukmaņa tēlā romānā "Bezkaunīgie veči", kur (protams, visai pārveidotā veidā) nozīmīgs tēls ir arī Vegera brāļadēls - mākslinieks Pēteris Ļaškovs (tur gan - kā bezkaunīgs hipijs).

Vācot savus nebeidzamos futbola materiālus, uzdūros Abrenes futbola komandas pieminējumam 1940.gada Latvijas kausa izcīņā. Tā rezultātā drusku vairāk iedziļinājos vēsturē.

vakar vairākas reizes mani pārņēma tramīga sajūta - ka uz ielas kāds mani apturēs un pavaicās: "А где твоя ленточка, фашист!?"

Vai, izlasot šādu virsrakstu, tev radās sajūta, ka es dzenu muļķi? Man pašam būtu šķitis, ka dzenu. Tomēr tā ir gandrīz patiesība - 1991./92.gada sezonā ar nosaukumu "Saurieši" spēlējoša komanda izcīnīja LV čempionātā 3.vietu, bet nākamajā gadā tā pārsaucās par "Nik`s Brih" un izcīnīja čempiontitulu (kopumā "Niki" par čempionvienību kļuva veselas četras reizes). Vēlāk "Nik`s" pārtāpa par "Vilkiem", bet tagad komanda saucas "Ozolnieki/Monarhs". Un viens 1991.gada "Sauriešu" sastāva hokejists - Sergejs Ņikitins - "Monarhā" spēlēja vēl 2008./2009.gada sezonā, kamēr Konstantīns Kikass - vēl viens 1991.gada komandas hokejists, tagad ir komandas prezidents.

Citēju:

Starp citu, "Vecīt, kas notiek ar manu valsti" aprakstā aizmirsu pieminēt, ka Mūrs šajā grāmatā ir pieminējis arī Baltijas valstis (kā kara Irākā atbalstītājas) un katru no tām atsevišķi nosaucis par Hitlera līdzskrējēju. Fui Mūram par to!

Kad braucām uz Klaipēdu, tika runāts par tēmu, kādēļ un kur atradās Latvijas-Polijas robeža starp pasaules kariem. Apskatījos kartēs un izrādījās - Latgalē. Polija, kā izrādās, tolai bija visai plaša austrumu virzienā (to, ka tajā ietilpa arī Viļņa es zināju), tā ka Latvijai tolaik bija viens cits kaimiņš. Viļņu vēlāk PSRS pieskaitīja Lietuvai (līdz ar to būtu ļoti naivi cerēt, ka leiši atbalstīs latviešu centienus atgūt no Krievijas Abreni, ja paši no padomjiem kādu 1/4 savas teritorijas ieguvuši), Ļvivas apkārtne aizgāja Ukrainai un vēl kaut kādu daļu savāca Baltkrievija.