Kazhes pierakstu burtnīca

Es no Normja uzzinu, ka viņš un Nora piedalās kaut kādā uber krutajā datorspēlē, kura gan jau pirms kāda laika ir sākusies, bet tur var pievienoties. Tā es arī daru. Spēlē vēl piedalās arī no Delfiem Jara un Lelde, kā arī Sīcis (tiesa, es viņus nesatieku, bet redzu spēlētāju sarakstā).
Braucu lejup (diezgan ilgi) ar liftu. Durvis atveras, un es tieku digitalizēts. Atrodos spēlē iekšā. Spēli acīmredzami taisījuši japāņi, es arī izskatos pēc anime personāža - melni mati ar dīvainu frizūru, lielas acis. Redzami pikseļi, pie sevis kritizēju grafiku.
Ieraugu kaut kādu cilvēkveidīgu būtni, uzsāku sarunu, tā (tas) man stāsta, ka pie viņiem esot šausmīgi kriminogēna vide.
Redzu grupu kaut kādu ļoti dīvainu radījumu, kam ekstremitātes un galva ir cilindriskas, tādi zilganpelēki briesmoņi. Šamie kaut ko sāk man braukt virsū, ka es esot kaut ko ne tā izdarījis. Sāku oponēt pretī, ka tas nav iespējams, jo un kaut ko matemātiski pierādu. Starp citu, es esmu mērkaķis (tā vismaz tieku dēvēts), bet tie dīvainie radījumi ir dāvidi (jā, viņiem sugas vārds ir dāvids; līdz ar pamošanos es saprotu, ka dāvidi ir pazemes bebri, nezinu, kāpēc šāda asociācija). Un tad viens no dāvidiem sāk man kliegt virsū, ka manis dēļ viņš esot nokļuvis kaut kādā gaitenī, pa kuru staigājot elefanti. Bet viņi, dāvidi, nekad vispār nevienu neredzot un tagad pēkšņi viņš redz elefantu. Dāvidi laikam grib ar mani par to izrēķināties, es bēgu lejā pa kaut kādu eju, kur visu laiku jāizvairās no šķēršļiem. Pie reizes skaidroju, ka dāvidi paši vien ir vainīgi un ka, ja viņi tā turpinās, parādīsies Tas, kas ēd gan monkijus, gan dāvidus (tajā brīdi Tam bija arī nosaukums, bet pamodies es to vairs neatcerējos).

Pamošanās. Negribas šo sapni aizmirst, bet pārāk nāk miegs, lai celtos un to pierakstītu. Kādu brīdi guļu gultā, domāju par pieredzēto. Par pazemes bebriem, pamazām sāku domāt, kāpēc es viņus nosaucu par bebriem. Tomēr izlemju paņemt papīru un iegrāmatot šo sapni. Apskatos telefonā uz pulksteni, ir četri. Ieslēdzu gaismu, paņemu kaut kādu papīra lapu, acis no gaismas šausmīgi sāp. Cik ātri vien varu, pierakstu pusi lapas. Piespiežos izslēgt gaismu, papīru nometu turpat pie gultas. Ilgi nevaru aizmigt, beidzot tas izdodas, bet sapņu vairāk nav. Šī bija pirmā reize mūžā, kad atrados datorspēlē. Nez, vai šāda virtuālā realitāte kādreiz eksistēs?
Pierakstot šo tekstu, atklāju, ka esmu sapni pierakstījis otrā pusē tekstam, kas man jālasa kā mājasdarbs angļu valodā. Nezinu, vai tas kaut ko nozīmē. Visdrīzākais - nē.