Nora Ikstena - Mīlestība

Kā pēdējā no trim grāmatām, kas ar mani devās tradicionālajā ceļā uz Budapeštu (līdzās Bereļa "...rakstīt..." un Kļavja "Bērēm ar priekšapmaksu" bija Noras Ikstenas stāstu un eseju krājums "Mīlestība".Tas, domājams, ir pēdējais Ikstenas darbs, kuru varēja lasīt, neaizdomājoties par to - kāds ir mans viedoklis par autori kā cilvēku. Proti, tas klajā nāca 2019. gadā, kad līdzās citiem jautājumiem, kuros cilvēkiem var būt atšķirīgi viedokļi, nebija pievienojies jautājums par pandēmijām un personīgo brīvību ierobežošanu. Te droši vien būtu īstā situācija piebilst, ka manis paša pozīcija laika gaitā ir šajā jautājumā liberalizējusies, bet tas attiecas tikai uz tagadnes stāvokli, nevis uz cilvēkiem, kas no sākta gala kliedza: "Es neļaušu sevi čipēt! Vispārībā tādas pandēmijas nemaz nav!!!" Cik saprotu, Ikstena drīzāk meklējama šajā grupā, un par to varu teikt tik vien kā - neesmu fans. Bet ne jau par pandēmiju ir šī grāmata, tā ir par mīlestību.

Guntis Berelis - ...rakstīt...

Grāmatā "...rakstīt..." Guntis Berelis galvenokārt vēršas pie cilvēkiem, kas vēlas rakstīt un turklāt vēl - rakstīt labi. Vienlaikus sāk viņš ar vēstījumu, ka visas grāmatas, kas tev sola iemācīt rakstīt (runa te ir par daiļliteratūru vai vismaz ambīcijam uz daiļliteratūras statusu, nevis, piemēram, par EK Direktīvu rakstīšanu), ir bezjēdzīgas un pilnas ar tukšām, labskanīgām frāzēm. Proti, Berelis lieliski apzinās, ka arī viņa grāmata nekļūs par to, kas tevi padarīs par Jaunraini, un vispār viņš te itin daudz argumentē to, ka tev varbūt nemaz nevajadzētu rakstīt, jo ieguvumu no rakstīšanas nav daudz, bet zaudējumu - gūzmām.

Dace Rukšāne - Ķīpsalas putni

Daces Rukšānes vārds latviešu literatūras kontekstā man ir bijis pazīstams jau sen, bet īsti nevaru atcerēties - kādā tieši veidā. Proti, sen aizmirstībā grimušā avotā bija kāds teikums par Rukšānes darbu "Romāniņš". Manuprāt, šī atsauksme bija drīzāk kritiskā formā, bet pat par to es vairs nevaru galvot, bet tas šķiet ticami, jo diez vai citādi es būtu līdz 2024. gadam nodzīvojis, neizlasījis nevienu Rukšānes darbu. Tiesa, varētu arī gadīties, ka šī kritiskā attieksme (kurai vajadzētu būt nākušai no avota, kam manās acīs ir vērtība, citādi diez vai es būtu tai kaut minimāli pievērsis savu skatienu, varbūt te būs vainīgs Guntis Berelis?) ar laiku pazaudēja sevī ietverto ironiju un patiesībā tas avots bija Rukšāni vērtējis ļoti augstu, līdz ar to objektīvi varu teikt, ka neko vairāk kā kaut kādas aktivitātes soctīklos (un, šķiet, kandidēšanu uz Saeimu) es par Rukšāni nemaz nezināju.

Inga Jēruma - Teātra bērni

Kā tas ir - uzaugt teātra ļaužu ģimenē? Un kā tas ir - pēc šādas pieredzes izvēlēties nekļūt pašam ne par aktieri, ne par režisoru? Uz šiem jautājumiem, kurus sev nekad neesmu uzdevis, atbild Ingas Jērumas "Teātra bērni".

Atgriešanās Višegrādā

Atslēgas vārdi: ceļojumi
Par darba braucieniem es te lielākoties nerakstu, patiesībā vispār par savu darbu sevišķi bieži neizsakos (vismaz pēdējos gadus desmit noteikti), bet šoreiz vismaz dažus triepienus ar vārdu pindzeli atstāšu.

Aivars Kļavis - Bēres ar priekšapmaksu

Paiet garām grāmatai ar nosaukumu "Bēres ar priekšapmaksu" man bija neiespējami. Turklāt vēl zinot, ka tās autors Aivars Kļavis ir iepazīts ar Avota laiku (kas gan nav daiļliteratūra, bet tāpat visnotaļa aizraujoša lasāmviela). Tad nu ķēros pie šī stāstu krājuma lasīšanas. Jāatzīst, ka vienu lietu es nebiju piefiksējis - cik ļoti šī grāmata ir par nāvi. Jā, tu varētu man teikt, ka tās nosaukums varētu uz šādām domām vedināt, bet tu jau nevari zināt, cik liela loma nosaukumam ir grāmatas saturā, turklāt darīšana taču ir ar stāstu krājumu, nevis ar romānu - var gadīties, ka "Bēres ar priekšapmaksu" ir tikai viens no krājuma stāstiem (un tā patiešām arī ir), kamēr pārējie vēsta par gluži citām tēmām (un tā nemaz nav).

Viesturs Kairišs - Brands

Iestudējot Dailes teātrī Henrika Ibsena "Brandu", Viesturs Kairišs izvēlējās ne to pašsaprotamāko šī darba elementu, kuru nomainīt - proti, šajā izrādē Brands ir sieviete (Ievas Segliņas atveidojumā). Ja ņem vērā, ka "Brandu" uzskata par mūsdienās sarežģītu iestudēšanai darbu, jo tā tematika - fanātiska nodošanās Dievam - Rietumu sabiedrībā nav sevišķi aktuāla, un var iztēloties, ka 21. gadsimta mācītāja Branda auditorijas vidējais vecums varētu būt līdzīgs ASV prezidenta amata kandidātu vidējam vecumam. Tālab man vieglāk būtu iztēloties, ka Branda "visu vai neko" būtu veltīts, piemēram, tam, ka tu kategoriski atsakies izmantot produktus, kurus nav ražojis "Apple" vai arī, ka Brands būtu pārņemts ar kādu nišas sporta nozari - piemēram, ultramaratonu skriešanu vai bodībildingu. "Tu vai nu atsakies no jebkādas privātās dzīves vai arī nekad nekļūsi par UTMB" uzvarētāju, tā Brands varētu teikt saviem sekotājiem. Tikām Branda Dievs - kur tu tādu ieraudzīsi mūsdienu pasaulē? Tomēr jāstāsta man būs par to "Brandu", kuru redzēju, nevis to, kuru spēju iztēloties.

Vilcieniņu meistarība: aizkavējies Valentīndienas speciālizlaidums

Atslēgas vārdi: vilcieniņi
Daba pamazām mostas no ziemas miega, saule lēni, bet neatlaidīgi laužot savu ceļu pretim pavasarim. Šajā nedēļā biezi miglas vāli savilkās pār Daugavu, latviešu tautas likteņupei iegrimstot liriskā dūmakā, kas tā vien neviļus liek domāt par Aleksandra Čaka vārsmām, sagurušiem ormaņiem, piesmēķētiem Rīgas priekšpilsētu krogiem, kuros dūšīgi vīri dungriņos un nospeķotās naģenēs tukšo pēdējo mēriņu, pirms doties uz šauro pagalma puses dzīvoklīti pie Mērijas un bērniem. Un, protams, Vilcieniņu meistarībā aizvadītas visas otrās kārtas spēles un pamazām iezīmējas, ka tukšie gadi neko nav mainījuši - Gustavs joprojām ir top suns (vienīgais ar divām uzvarām divās spēlēs).

Arnolds Šmits un Vilis Čika - Neaizmirstami sporta brīži un zvaigznes

Iepazinos ar kārtējo grāmatu par Latvijas sporta vēsturi - šoreiz no trimdā tapušajiem izdevumiem, vienu no tandēma "Arnolds Šmits un Vilis Čika" krājumiem. Šis darbs tapis vēl pirms vērienīgās "Latvijas sporta vēstures", šajā reizē abi autori pievērsušies, viņuprāt, nozīmīgākajiem Latvijas sporta sasniegumiem līdz pat sešdesmito gadu vidum, turklāt atšķirībā no padomijā tapušajiem darbiem viņi neignorēja arī tos latviešus, kas bija otrpus dzelzs priekškaram. Tiesa, hronoloģiskais grāmatas sadalījums ir savdabīgs, un arī piesaukto atlētu saraksts ir dīvains. Iziešu cauri grāmatas nodaļām.

Valters Sīlis - Konference visumā labiem cilvēkiem

Valtera Sīļa jaunākā izrāde "Konference visumā labiem cilvēkiem" ir darbs, kas neizbēgami nonāk absolūtā Latvijas teātra panorāmas perifērijā un kam nav nekādu reālistisku perspektīvu uzrunāt plašas skatītāju masas, līdzīgi kā tas ir ar vairumu reālās pasaules konferenču, kas labākajā gadījumā ir svarīgas tikai to dalībniekiem, bet itin bieži pat tiem ne. Un izrāde, kurā nepiedalās neviens aktieris, diez vai var kļūt par dižpārdokli, ja vien... nē, nav pat vērts šādu "ja vien" pārspriest.