Holy Lamb - Gyrosophy

Varu diezgan droši apgalvot, ka Holy Lamb ir visu laiku populārākā latviešu progresīvā roka grupa - jau 25 gadu garumā (tiesa, ar pārtraukumiem, bet tam nav nozīmes) Aigars Červinskis un gadu gaitā itin mainīgs pārējo dalībnieku sastāvs progroka karogu tur augstu, apliecinot, ka arī Latvijā joprojām ir cilvēki, kuriem ir aktuāla inteliģenta mūzika. Diemžēl realitāte gan ir tāda, ka "populākā progroka grupa" nav ļoti spēcīgs apgalvojums - tas ir kaut kas līdzvērtīgi prestižs kā "labākā Latvijas beisbola komanda". Manā rīcībā, protams, nav datu par Holy Lamb albumu pārdošanas rezultātiem un to, cik apmeklēti ir grupas koncerti (nešķiet, ka tādi notiktu sevišķi regulāri), bet sajūtu līmenī šķiet, ka atpazīstamības ziņā šis kolektīvs varētu drusku zaudēt ne tikai "Pupociklu vasarai", bet pat "Zupski Rubin".

Мой друг Иван Лапшин

Ivans Lapšins noteikti nav Mans draugs, bet ja jau šāda filma grāmatā bija iekļauta, jāskatās vien bija. Lai arī formāli filma ir detektīvstāsts par to, kā miliči tvarsta slepkavnieku bandu, īsti par detektīvu to nenosauksi - vismaz ne lielākā mērā kā detektīvs ir "Portrets ar sievieti un mežakuili" (lai arī kailskatu šajā filmā nav). Precīzāk laikam būtu teikt, ka šī ir laikmeta filma, kuras varoņu vidū ir miliči, teātra un mākslas darbinieki un bandīti. Šķiet, ka tās režisoram Aleksejam Germanam galvenā prioritāte nekādi nebija atklāt Staļina laiku izmeklētāju darba metodes vai parādīt Solovjova bandas psiholoģisko portretu (kā apgalvo, šķiet, pats Lapšins - nav tiem slepkavniekiem nekādas psiholoģijas), bet gan atainot laikmetu - trīsdesmito gadu Krieviju.

High Noon

Ja ir kāds kino žanrs, pret kuru man ir ļoti lieli aizspriedumi, tad tas ir vesterni. Salīdzinoši pat pret tīņu komēdijām es droši vien esmu pacietīgāks, jo pats jau esmu bijis tīnis un bija laiki, kad man šķita, ka "Dude, Where's My Car" vai "Zoolander" ir diezgan ok kvalitātes kino. Tikām kovbojs es nekad neesmu bijis un līdz ar to šī Holivudas industrijas tik nozīmīgā sastāvdaļa manī labākajā gadījumā var izraisīt sarauktas uzacis. Ja tā padomā, es pat neatceros, kad pēdējo reizi skatījos tādu īstu vesternu ar šerifu, bandītiem, dāmām bordelī, kaskadieru trikiem un lielu daudzumu šaudīšanās. Tuvākais, kas nāk prātā, ir "Back to the Future 3", bet tas šķiet diezgan apšaubāms žanra paraugs, līdzīgi kā "Dead Man" es negribētu dēvēt par klasisku vesternu. Patiesībā vispār vienīgais izteiktais vesterns, ko atminos esam skatījies, ir čehoslovāku "Limonádový Joe", kas gan arī būtībā bija drīzāk parodija. Secinājums: mana nepatika pret vesterniem ir drīzāk akla, nevis pieredzes radīta. Un te nu mēs nonākam pie "Tieši pusdienas laikā".
2017-04-16 | High Noon

Rihards Bargais - Plikie rukši

Ar Riharda Bargā darbību līdz šim biju pazīstams līdzīgā mērā kā vairums ar pašmāju literatūres norisēm tieši nesaistīto cilvēku. Proti, zināju par viņu divus faktus: 1) kāda vārdā nesaucama dzejniece (Agita Draguna) bija gaužām apvainojusies uz šo džentelmeni par to, ka viņš savās "Tenkās" bija raksturojusi viņas un kāda cita dzejnieka attiecības ar gulēšanu perfektā kāškrustā, un šīs apvainošanās rezultātā vairāku gadu garumā risinājās tiesas process, par kura gala iznākumu nebiju informēts; 2) savulaik Bargais televīzijā vadīja raidījumu "100 grami kultūras", kur viņa darbība izbeidzās pēc ne sevišķi veiksmīga joka par tēmu "Vaira un vairošanās" (ā, un, protams, vēl tur bija Agneses Krivades tolaik itin slavenās krūtis). Taču pērnās nedēļas Ir'ā bija recenzija par Bargā jaunāko grāmatu "Plikie rukši", izlasītais mani ieintriģēja, tad nu dažas dienas vēlāk tie paši plikie rukši arī nonāca manā e-lasītājā (ja kas - būtisks notikums manā dzīvē - pirmo reizi vairāk kā 5 gadu laikā kopš esmu Kindle lietotājs, iegādājos legālu latviešu literatūras grāmatu - pamazām pārstāju būt true).

Don't Bother to Knock

Pateicoties kino grāmatai, man ir visas iespējas kļūt par nopietnu Merilinas Monro talanta pazinēju - arhetipiskā Holivudas blondīne šajā grāmatā ir itin labi pārstāvēta, un līdz ar "Necenties klauvēt" pirmo reizi man ir sanācis ar šo aktrisi saskarties arī salīdzinoši dramatiskā lomā. Nē, nav tā, ka viņas tēls šajā filmā būtu kaut kas principiāli nesavietojams ar viņas tipiskākajām dumjajām zeltracēm, iespējams, viņa pat ir tas pats personāžs, tikai pēc smagas psihiskas traumas.

Sniedze Prauliņa - Inkrustācija

Sniedzes Prauliņas albums "Inkrustācija" man ir ļoti grūts vērtēšanā, jo tur kopā saslēdzas tik daudz dažādu Par un Pret, ka ir grūti neapmaldīties. Patiesībā gan vislielākās pretrunas raisa nevis mūzika, bet viss, kas tai ir apkārt. "Inkrustācija" noteikti netiek pozicionēta kā vienkārši "vēl viens ieraksts" latviešu mūzikas vēsturē, bet gan kā kaut kas fundamentāls un nozīmīgs. Ne velti ierakstam līdzi nāk buklets uz pārdesmit lapām ar stāstu par kosmosu, vienradža asarām, nolaupītu floru un faunu un visādām vairāk vai mazāk izprotamām lietām. Normālos apstākļos es diez vai bukletu uzskatītu par ieraksta sastāvdaļu, bet šoreiz nošķirt vienu no otra šķiet neiespējami.

John Sutherland - 50 Literature Ideas You Really Need to Know

Turpinot lasīt grāmatas, kas varētu būt kaut kādā mērā man noderīgas, ne tikai izklaidējošas, pieķēros Džona Sazerlenda "50 literatūras idejām, kuras tev noteikti vajadzētu zināt". Vispār jau šāda nosaukuma grāmata nevar neradīt aizdomas: kā nekā tās virsraksts tev liek sagaidīt Buzzfeed kvalitātes materiālu, pilnai laimei vēl vajadzētu apakšnosaukumu "Numur 34 tevi patiešām pārsteigs!" Taču praksē nav tik ļauni.

Sniedze Prauliņa - Koncerts Nacionālajā bibliotēkā

Uz Sniedzes Prauliņas jaunākā ieraksta "Inkrustācija" prezentāciju es tāpat biju plānojis doties, taču tas apstāklis, ka Uldis Rudaks šo ierakstu iekļāva "Zibens pa dibenu" nozīmīgāko pašmāju ierakstu sarakstā vēl pirms tā oficiālās nākšanas klajā, atcēla pēdējās šaubas (līdz ar to, atvaino "Suņa stunda" - tevi šai vakarā redzēt nesanāca). Papildu stimulu deva ieraksta prezentācijas vieta - Nacionālās bibliotēkas foajē.

An American in Paris

Amerikānis Parīzē noteikti ir viens no tiem mūzikliem, kas kalpoja par iedvesmu 2016. gada megagrāvējam "La La Land" - kā nekā šī filma savulaik nogrāba veselus sešus Oskarus, tai skaitā par gada labāko filmu, un kamēr "La La Land" varonis tikai apjūsmo džezu, bet patiesībā itin maz to reāli spēlē, "An American in Paris" mūzikas autors ir viens no nozīmīgākajiem 20. gadsimta amerikāņu (un pasaules) komponistiem Džordžs Geršvins - viens no tiem cilvēkiem, bez kuriem džezs patiešām būtu tukšāks.

2017. gada orientēšanās sezona

Atslēgas vārdi: orientēšanās
Šogad diez vai manos plānos ietilpst dalība kādās orientēšanās daudzdienās (lai gan - nekad nesaki Nē, kamēr gads nav cauri), tā vietā toties esmu iecerējis daudzveidot savu pieredzi dažādos orientēšanās seriālos (ar seriālu šajā gadījumā saprotam vairākposmu sacensības ar kopēju ieskaiti). Skaidrs, ka būtu diezgan nereāli censties vairākos principā paraleli notiekošos seriālos censties startēt iespējami bieži, lai varētu pretendēt uz kādu sakarīgu vietu kopējā ieskaitē (regulāriem startiem tomēr vislabāk ir piemērots Magnēts, kas notiek tepat Rīgā/Pierīgā), bet šķiet noderīgi iepazīt atšķirīgos veidos sastādītas kartes (katrs kartogrāfs tomēr tās veido drusku atšķirīgi), citādāki reljefi un vispār - nepierasti apstākļi.