Bernard Werber - L'arbre des possibles

Ar Verbēra daiļradi man ir ļoti sarežģītas attiecības, kurās nav sevišķi daudz mīlestības. Ir maz autoru, no kuru daiļrades es būtu tik daudz lasījis. Vienlaikus labi ja dažas no viņa grāmatām esmu atzinis par salīdzinoši labām esam. Un tas man neliedz periodiski atkal kaut ko no viņa grāmatām izlasīt. Vai tas liecina par slēptu mazohismu?

Ceļojums pēc gurķu sēklām: ceturtā daļa

Mums nebija sevišķi tāls ceļš jāmēro uz nākamo pieturvietu - Zvolli no Kampenas šķir nieka 20 kilometri. Nez kādēļ man šķita, ka es šo pilsētu zinu tālab, ka Zvollei ir laba futbola komanda, bet tas tikai daļēji atbilst patiesībai - tajā laikā, kad es visintensīvāk sekoju sportam, tā pat nespēlēja Nīderlandes augstākajā līgā. Arī iedzīvotāju skaita ziņā tā nav nekas izcils - aptuveni 20. lielākā pilsēta Nīderlandē. Taču kā lai arī nebūtu, kaut ko par Zvolli es dzirdējis biju, un arī Jivona (tā sauca mūsu saimnieci Kampenā) apgalvoja, ka Zvolle esot ļoti skaista pilsēta.

Ceļojums pēc gurķu sēklām: trešā daļa

No Groningenas ceļš mūs veda uz pilsētu, ko parasti vilcieniņu spēlē dēvējam par Lielvārdi. Tās īstais nosaukums ir Leeuwarden jeb latviešu valodā Leuvardena un nosaukums tai tāds ir par godu lauvam, nevis lielumam. Leuvardena ievērojama ar to, ka tajā bija dzimuši mākslinieks Ešers un leģendārā Mata Hari (par ko mēs gan patiesībā nemaz nebijām informēti).

Georges Simenon - Un crime en Hollande

Braucot uz Nīderlandi, šķita, ka būtu pareizi lasīt kādu tematisku grāmatu. Kas attiecas uz pašu holandiešu literatūru, jāatzīst - tas galīgi nav tas lauciņš, kurā holandieši būtu sevišķi izcēlušies. Kamēr tēlotājmākslā no šīs zemes nāca izcili ģēniji, tādi kā Boshs, Rembrants, van Gogs, teikt, ka holandiešu literatūrā būtu kādas superzvaigznes, laikam jau nevar (zināmākā autore no šīs zemes bija Anna Franka, bet tas tomēr ir ļoti specifisks gadījums, turklāt lasīt Annas Frankas dienasgrāmatu es nudien neplānoju). Līdz ar to izvēle krita uz viņu kaimiņu - beļģu - rakstnieku Žoržu Simenonu un viņa romānu "Noziegums Holandē", jo tajā vismaz darbība norit pareizajā vietā.

Ceļojums pēc gurķu sēklām: otrā daļa

Groningenas dzīvokļa saimnieces mums bija devusi precīzas instrukcijas tam, kur šajā pilsētā vajadzētu novietot auto, lai par stāvvietu nebūtu jāmaksā. Mūsu dzīvesvieta bija diezgan centrā, līdz ar to mašīna bija jāliek aptuveni kilometra attālumā, otrpus dzelzceļa sliedēm.

Ceļojums pēc gurķu sēklām: pirmā daļa

Brēmene ir pārsteidzoši draudzīga pilsēta viesiem, kas tajā ierodas ar lidmašīnu, proti, viena no retajām man zināmajām pilsētām, kur visu gabalu no lidostas līdz pilsētas centram var nobraukt ar tramvaju. Patiesībā, pat tad, ja tava māja ir vēl tālāk, arī tad turp vari braukt ar tramvaju. Mūsu gadījumā gan pietika ar standarta tramvaju līdz centram (11 minūtes!), kurai sekoja 10-15 minūtes ar kājām līdz rezervētajai dzīvesvietai.

Anšlavs Eglītis - Līgavu mednieki

Lai arī Līgavu mednieki nebūt nav ļoti dziļa un sarežģīta literatūra, tā ir viena no tām latviešu literatūras grāmatām, ko man vismaz patīk reizēm pārlasīt. Sakot "reizēm", es domāju - aptuveni reizi desmit gados, kas nozīmē, ka lasīju to droši vien trešo reizi. Tā gan nav, ka katrā nākamajā reizē tajā atklājas kas jauns un iepriekš neizprasts, bet tas varbūt ir pat viens no Anšlava Eglīša lielākajiem trumpjiem - viņa darbi, lai arī valodas ziņā izsmalcināti un koši, nav pārmudrīti ar dubultajiem dibeniem un pārvērtīgām atziņām.

Kriminālās ekselences fonds

Par Kriminālās ekselences fondu ir lasīts un dzirdēts daudz. No atsauksmēm var secināt, ka latviešu kino nekas līdzvērtīgs nav bijis pieredzēts vismaz kopš "Limuzīna Jāņunakts krāsā" vai pat vispār nekad. Tā kā esmu apveltīts ar visai cinisku pasaules skatījumu, skaidrs, ka pilnībā mani šāda sajūsma nepārliecināja un uz šo filmu gāju ar savu devu piesardzības - gaidīt, ka stilīgo "Piena" filmu radītāji būs pārsituši Tarantino un radījuši kaut ko tik revolucionāru, ka tagad Grauba un Ēķis stāv stūrī pīpēdami un domā, ko lai dara jaunajā, postekselences pasaulē.

Ceļojums pēc gurķu sēklām: ievads

Manā dzīvē ceļojumi gadās gan vairāk, gan mazāk plānoti. Ja galamērķis ir kaut kur tālu - piemēram, Jaunzēlande, tad parasti vismaz pusgadu iepriekš tiek sagādātas aviobiļetes, pamazām top saraksts ar apskatāmajiem objektiem, ir jāveic kādi priekšdarbi un ne gluži viss tiek palaists pašplūsmā. Un gadās tādi braucieni kā nule notikušais, kura plānošana notika šādi:

Jānis Poruks - Pērļu zvejnieks

Latviešu literatūrā parasti manai gaumei trūkst sērīguma un sāpju - visi varoņi vienmēr dzīvo laimīgi, nevienam nekad nekā netrūkst, ir daudz abpusējas mīlestības un pārticības. Ka tik ne tā!