Kazhes pierakstu burtnīca

Pirmo reizi šī Ženēvas komandējuma laikā izlēmu kaut kur aizdoties kopā ar saviem kolēģiem. Jau pirms kādas nedēļas sākās runas par to, ka vairāki džeki sestdien plāno braukt uz Lugano, lai tur apmeklētu "Foxtown". Nezinātājiem (sevi ieskaitot) paskaidroju: Foxtown ir kaut kāds ekskluzīvs veikalu veikals, kurā varot atrast to pašu, ko Milānā (Eiropas kruto veikalu galvaspilsētā), tikai šeit tas viss ir vienkopus, nevis izkaisīts pa milzīgu platību. Tie, kas pazīst mani, varētu nojaust, ka Foxtown mani neinteresē, toties uz Lugano es gan varētu gribēt aizdoties. Tad nu es sev arī rezervēju vietu mašīnā.
Braucām mēs piecatā: sisadmins Andrejs, riska menedžeris Pāvels, pārdošanas daļas darbinieks Aleksis, programmētājs Deniss un tā saucamais web-dizaineris Raimonds. Pirms pāris dienām kompānijas autoparks bija papildinājies ar "jaunu" E klases mersedesu, ar kuru tad arī braucām (jaunu pēdiņās, jo patiesībā tas ir 99. gada auto, kas tika kompānijai izsniegts uz laiku, kamēr mums sagatavos jaunu busiņu). Pirmais secinājums - kaut arī Mersis ir visai milzīgs, aizmugurē trim džekiem sēdēt īpaši komfortabli nav. Pieņemu, ka te lomu spēlē ne vien cilvēku izmēri, bet arī tas, ka diez ko "mīlīgi" kopā mēs nesēdējām.
Vēl viens elements, kas manī radīja zināmu pārsteigumu, bija mūsu izbraukšanas laiks - sešos no rīta (ok, patiesībā mēs kādas 15 minūtes aizkavējāmies) ar domu, ka ceļā jāpavada 4-5 stundas, kas šķiet dīvaini, apzinoties, ka Šveices teritorija ir tikai kādi 75% no Latvijas izmēriem, līdz ar to milzīgas distances te principā nav iespējams. Protams, mazliet padomājot, radās pilnīgi dabisks skaidrojums. Tā jau ir tiesa, ka Latvijā nav īpaši vietu, uz kurām no Rīgas būtu jābrauc 5 stundas, bet Ženēva izvietojuma ziņā drīzāk atbilst Ludzai (vienīgi tā nav austrumos un šeit nedzīvo latgaļi), savukārt no Ludzas uz Ventspili 5 stundās nekādi netikt. Turklāt Šveicē jau paradās vēl viens faktors - kalni. Bet par tiem mazliet vēlāk mazliet vairāk.
No Ženēvas patiesībā īpaši daudz ceļu uz Šveices citām daļām nav, jo 1) tā atrodas stūrī; 2) tai blakus ir Šveices lielākais ezers, līdz asr to brauciens neizbēgami sākas pa šoseju, kas iet gar Lozannu (to vietu, kurp pagājušonedēļ braucu ar riteni). Nez kādēļ šoreiz līdz Lozannai varēja tikt daudz ātrāk (iespējams, tādēļ, ka Šveicē uz bāņiem atļautais ātrums ir 120 km/h, bet velosipēdista vidējais ātrums ir 15 km/h). Jau brauciena sākumā sāku saprast, cik patiesībā man ir nožēlojama pieredze braucienos šajā Eiropas reģionā - šķiet, ka visi mani ceļabiedri savā Dukascopy darba laikā ir paspējuši izbraukāt krustu šķērsu Šveici, Itāliju, Franciju, Spāniju (protams,apzinos, ka esmu jaunākais, kā arī to, ka nav jau garantijas, ka viņi tur visur ir daudz ko redzējuši).
Anyway, turpceļā bija izlemts, ka brauksi pa kalnu ceļu, bet atceļā pa bānu. Līdz šim es nekad tā riktīgus kalnu ceļus redzējis nebiju - tomēr Tatri Slovākijā un Alpi ir divas pilnīgi dažādas lietas. Visapkārt sniegotas virsotnes, ceļš iet līku ločiem, lielajam Mersim grūti izmīties ar pretimbraucošajām mašīnām. Patīkami, protams, ka Šveicē kalnu ceļiem vismaz ir kārtīgas metāla malas, kas nokrišanu no kraujas padara iespējami mazticamāku, tomēr man sanāca dzirdēt no ceļabiedriem daudz stāstus par braucieniem pa daudz bīstamākiem ceļiem un arī ar daudz bīstamākiem ātrumiem. Jā, attiecībā uz braukšanas ātrumu varu teikt tikai to, ka Šveicē atļauto ātrumu mēs būtībā nepārkāpām (kas ir saistīts ar kāda klāt nēsoša kolēģa pieredzi, kam bija gadījies uzrauties uz ātruma pārkāpuma).
Brauciens pa kalniem ietvēra neilgu iebraukšanu Itālijā (cik dīvaini tas lai arī nebūtu, no Šveices uz Šveici reizēm ir izdevīgi braukt caur kaimiņvalstīm. Kad tuvojāmies robežai, pēkšņi apjautu, ka pasi esmu atstājis mašīnas bagažniekā. Kad vērsu citu uzmanību uz šo faktu, mani vienkārši izsmēja, apgalvojot: mēs taču esam Eiropā, robežsargi būs ļoti izbrīnīti, ja tu gribēsi parādīt viņiem savu pasi un sāka apspriest, ka gadījumā, ja tiešām robezšargam parādīsi pasi, ļoti iespējams, ka vinš gribēs pārmeklēt tavu mašīnu, iedomājoties, ka tur varētu būt kādas narkotikas. Šveiciešu postenim pabraucām garām patiešām mierīgi, bet pie itāļu posteņa mūsu šoferis Deniss kaut kā nobremzēja un robezšargs mūs patiešām apturēja. Deniss šim iedeva savu pasi, robezšargs šķita par to mazliet pārsteigts un īsti nezināja, ko darīt, plus kaut ko muldēja itāļu valodā. Pēc tam tomēr arī pārējie sāka dot pases un man nācās arī savējo no bagāžnieka izzvejot. Patiesībā gan robežsargs tā īsti mūsu pases neapskatījās, atdeva atpakaļ un izskatījās kaut kāds apmaldījies. Denisam pēc tam tika stingri piekodināts nemulsināt robezšargus un neapstāties, ja tev neviens nelūdz.
Itālijā kādā sīkā miestiņā piestājām kafejnīcā, lai iedzertu kafiju. Vienīgais no mums 5, kas pārvalda itāļu valodu (salīdzinoši basic līmenī gan), bija Aleksis, kurš uzreiz iekšā nenāca, jo kaut ko runājās pa telefonu. Pirmie iespērāmies tur Pāvels, Andrejs un es. Šie tad tur pasūta kafiju - tik daudz viņi māk pateikt, bet Pāvels prasa nevis espresso, ko dzer visi itāļi, bet parasto kafiju, ko tur nez kādēļ dēvē par Americana. Uz lūgumu pēc Americana pretī atskanēja vismaz minūti gara tirāde itāliski, kurā, cik varēja saprast, šāda izvēle tika pamatīgi nolikta un vēlāk mēs pat gaidījām vietējo iedzīvotāju pieplūdumu, kas nāks skatīties uz dīvaiņiem, kas pasūtījuši Americanu. Tomēr tad parādījās arī Aleksis, kas situāciju more or less noskaidroja un palīdzēja man tikt pie krūzes tējas.
Visai drīz varējām braucienu turpināt. Mums atkal bija jātgriežas Šveicē un atkal sanāca ķeršanās uz robežas. Mums priekšā bija nesteidzīgi čehi, kas pabrauca postenim garām visai lēnām. Un mūs apturēja un šoreiz pases pat savāca un aiznesa prom (šoreiz savukārt Deniss gandrīz aizmuka - nospieda gāzi, kad robežsargs jau bija pacēlis roku). Kopumā secinājām, ka laikam mēs šķiet aizdomīgi kā ļaudis, kas brauc Mersī piecatā (kā izteicās kāds no līdzbraucējiem, vajadzēja paskaidrot, ka esam šveicieši, bet ar Latvijas pasēm tādēļ, ka tās varēja vislētāk nopirkt - tā gan būtu laba atruna).
Brauciens līdz Lugano vairāk ne ar kādiem ekscesiem neiezīmējās, lai gan nokļuvām tur patiesi nebūt ne agri, apmēram 12os. Aleksis, kas Lugano bijis jau daudzas reizes, mūsu veda uz iestādījumu, kur ieest vēlās brokastis. Uzreiz varu paskaidrot, ka Lugano atrodas Šveices itāliešu daļā, līdz ar to iedzīvotāji runā itāliski, dzer espreso un ēd picas. Iestādījums, kurā iegriezāmies, pamatā laikam arī bija picērija un vismaz es paņēmu tieši picu (iz dienas piedāvājuma). Atnestā pica, protams, bija patiešām garšīga un sātīga (starp citu - atšķirība starp latvju un itāļu picām lielā mērā ir sātīguma pakāpē - Latvijā apēdis lielo picu es īpaši pilns nejūtos, bet šeit, kaut gan pica nav bieza, tu esi pieštaukājies tā ka nemetās). Klāt dzēru atkal tēju, jo vakar man bija kaut kāda tējas dieeta. Pārējie ēda ko no kurš - viens ēda tādu pašu picu, viens - olas ar sparģeļiem, pārejie 2 - gaļu ar kaut ko. Pēc ēšanas mums bija paredzēts izklīst - viņiem uz FoxTown, man - staigāt pa Lugano. Nolemts tikties bija orientējoši pēc piecām stundām.
Ticis palaists savā vaļā, uzreiz sapratu, kāpēc Lugano skaitās tik kruta vieta. Arhitektūras ziņā pilsēta nav nekas īpašs, bet daba - tas ir vienkārši vāks. Pilsēta atrodas kolosāli gleznaina ezera krastā, bet visapkārt tam ir dievīgi kalni, turklāt šeit, kā jau īstos dienvidos, itvisur aug palmas. Patiesībā tas nav vārdiem aprakstāmi, iespējams, fotogrāfijas izteiks kaut daļu no tā brīnuma, kas ir Lugano.
Mans maršruts vispirms mani veda augšā vienā no pilsētas kalniem. Te es, protams, izcēlos. Tā kā man šķita, ka gājēju taciņa neved īsti uz augšu, bet drīzāk apkārt, izlēmu būt īsts kalnā kāpējs un liku lietā Latvijas alās gūto pieredzi un kāpu vienkārši kalnā. Tikai, protams, kalna izmēri šeit ir mazliet savadāki, nekā Latvijā, līdz ar to pēc apmēram 40 minūtēm es secināju, ka esmu totāls maniaks un nolēmu kāpt atkal lejā. Tas izrādījās arī gana grūts uzdevums, tomēr paveicams. Tad nu izlēmu pārvietoties mazliet prātīgāk un izstaigāt pilsētas centru. Protams, arī pilsētā regulāri nācās kāpt kalnā, bet te tas vismaz bija pamatoti. Kā jau saku - smuka itāļu pilsētiņa, bet nekas īpašs. Toties kādi skati! Kā lai arī nebūtu ar skatiem, kad biju pamatā visu izstaigājis, ieraudzīju ceļazīmi ar bultiņu un uzrakstu "Castagnola". Tā kā biju no savas mātes drirdējis, ka viņa par Lugano zinot tikai to, ka tur netālu dzīvojis Rainis, sapratu, ka tai būtu jābūt tai pašai Kastaņolai. Un vai es varētu neaizdoties uz vietu, kur dzīvojis Rainis? Patiesībā varētu, bet man bija vēl gana daudz laika, tālab izlēmu sekot zīmēm (protams, apzinoties, ka teorētiski tas varētu būt kādu 40 km attālumā, ko es noteikti nevarētu paveikt). Tā kā ceļš gāja pa kalniem un gar ezeru, man jau nebūtu par ko žēloties. Vienā brīdi gan izlēmu, ka prātīgāk būtu griezt rinķī un iet atpakaļ uz centru, jo likās nereāli kaut kur tālu tikt. Tomēr tad apskatījos autobusa pieturā maršruta plānu un ieraudzīju, ka līdz Kastnajolai ir nieka piecas pieturas. Tāpēc gāju atkal tālāk un patiešām Kastaņolu man sasniegt izdevās. Protams, nav nekādas garantijas, ka tā ir tā pati Kastaņola, jo meklēt Raiņa mitekli man ne prātā nenāca (tas varētu būt arī problemātiski, jo vienīgais, ko par to zinu, ir ka tai vajadzētu nebūtu jaunai mājai. Tomēr es izlēmu vēl paturpināt kāpienu kalnā - jo zīmes rādīja, ka tur esot kaut kāds S.Giorgi (te tāpat kā mūsu novadā brūnās zīmes liecina par apskates objektiem). S.Giorgi, cik sapratu, ir vai nu kaut kāds klosteris vai baznīca. Smuki, protams, bet atkārtošos kārtējo reizi - tas šeit nav galvenais.
Tad kāpu atkal lejā, diezgan ilgi kāpu. Atgriezos pamazām pilsētā, paskatījos uz gulbjiem, padzēros ūdeni (Lugano daudz viet ir dzeramā ūdens mini strūklakas), gribēju sataisīt vairākus pašportretus, kad atskan telefona zvans - zvana sisdamins Andrejs, lai pavēstītu, ka viņi ir jau atpakaļ un ka mēs varētu braukt uz itāļu kantona (tā Šveicē sauc rajonus) galvaspilsētu, ar nolūku ieturēt vakariņas. Es gan īsti nesapratu, kur mums jātiekas, bet izlēmu iet uz vietu, kur ēdām brokastis, un tur patiesi savus ceļabiedrus atradu.
Cik sapratu, Foxtaunā neko īpaši daudz šie iepirkuši nebija, bet es tad jāsaka šo laiku biju pavadījis intensīvāk un interesantāk (un noguris ne vairāk kā šie pa veikaliem staigājot). Tad nu braucām uz Belinzonu, kas varbūt arī ir galvaspilsēta, bet daudz mazāka izmēros nekā Lugano. Bija gan vēls un tumšs, tāpēc bildes no Belinzonas man netapa, bet patiesībā domāju, ka pilsētu apskatījām tīri labi, tur ir vairākas labi (more or less) saglabājušās viduslaiku pilis, tāda smuka sena neliela pilsētiņa. Starp citu, auto stāvvieta, kurā nolikām mašīnu, atradās vienas no pilīm (loģiski - sliktāk saglabājušās) iekšpusē. Ilgi meklējām iestādījumu, kur paēst, tomēr beigu beigās atradām kādas viesnīcas (2 zvaigžņu tikai) restorānu. Būdams ne pārāk oriģināls, atkal pasūtīju picu un tēju. Pārējie paņēma 2 picas, vienu cūkgaļu, bet Deniss paņēma kaut ko, par ko neviens nezināja, kas tas ir (jo rakstīts itāliski - Alekša zināšanu nepietika; kamēr picām bija arī vāciskie skaidrojumi). Kad mums atnesa ēdienu, izrādījās, ka Deniss pasūtījis mīdijas - tas ir kaut kas stipri līdzīgs austerēm, viņam vismaz bija pamatīgs pārsteigums. Viņam gan paveicās, ka vinš šādu lietu principā ēd. Man savukārt bija pica ar sēnēm un gaļu. Apmainījāmies ar picu ceturtdaļām, tā lai katrs nobaudītu 3 picu veidus), tikai Aleksis paspēja savējai uzliet aso mērci, kā rezultātā Deniss un es mazliet apsvilām, tomēr picas, protams, šeit ir pilnīgi citā kvalitātē nekā Latvijā. Kamēr es atkal dzēru tēju, pārējie paņēma litru vietējā sarkanvīna, kuru tad nu arī izdzēra un atzina par labu esam (patiesībā vīns jau ir viens no tiem dzērieniem, kuru es *teorētiski* arī varētu nogaršot, jo principiālu iebildumu pret to man nav, bet no otras puses nekad neviens vīns man nav garšojis, tā kā arī vakar atturējos no tā).
Brauciens atpakaļ uz "mājām" - Ženēvu sanāca mazliet savādāks, kā bija iecerēts, jo izrādījās, ka kalnu pāreja, kuru mums vajadzēja šķērsot, bija slēgta (iespējams, tur bija sniegputenis, jo mums bija lietus). Plus palaidām garām vajadzīgo apvedceļu no šosejas, kā rezultātā braucām gar Berni - Šveices galvaspilsētu - kas bija diezgan pamatīgs līkums. Ženēvā bijām nedaudz pāri pusnaktij, pēdējo ceļa daļu, tīri labi nogulēju. Tā kā mēs visi 3 aizmugurē sēdētāji - Pāvels, Aleksis un es bijām iemiguši, priekšējie bija izlēmuši, ka varētu mums uzrīkot "Groundhog day" imitāciju un uz 7iem no rītā aizvest mūs uz benzīntanku, kur bijām vakar no rīta, un izlikties, ka ir atkal sestdiena un ka mēs braucam uz Lugano. Tā arī beidzās šis brauciens.