Trois hommes et un couffin

Kolīnas Sero režisētā filma "Trīs vīrieši un šūpulis" ir viena no astoņdesmito gadu franču kino komerciāli veiksmīgākajām filmām, kinolente, kuras dēļ vēsturē iegāja gan pati Sero, gan visi trīs vīrieši - centrālo lomu filmā atveidotāji. No šīs trijotnes - Rolāns Žiro, Mišels Buženā un Andrē Disoljē, droši vien visievērojamākā karjera izdevās Disoljē, kas vēlāk 3 reizes saņēma Cēzara balvu, toties Buženā savu vienīgo Cēzaru saņēma tieši par šo filmu. Plus tā tika atzīta par gada labāko franču filmu, bet Sero saņēma ari balvu par scenāriju. Gan Zelta globusos, gan ASV Kinoakadēmijas balvās "Trīs vīrieši" tika izvirzīti kā labākā filma svešvalodā, Abas reizes līdz uzvarai šī filma netika, bet skaidrs, ka starptautisku atzinību tā tomēr saņēma. Tomēr ne visi bija sajūsmā - Roger Ebert to novērtēja uz puszvaigzni un izkritizēja par visu iespējamo. Kā tad ir patiesībā?
Patiesībā "Trois hommes et un couffin" ir visai tipiska 80to gadu komēdija, kura cieš no visiem šī laikmeta filmu trūkumiem, no kuriem šausmīgas frizūras nav tas lielākais. Filma stāsta par trim vīriešiem, kas Parīzē dzīvo kopīgā milzu dzīvoklī, jo tas kaut kādā veidā labi atbilst viņu mačo dzīvesveidiem. Viens no viņiem ir stjuarts, otrs - animators, trešais - rakstnieks. Kad Žaks (stjuarts) dodas uz dažām nedēļām prom, pārējiem vīriešiem par pārsteigumu pie viņu dzīvokļa durvīm tiek atstāts šūpulis ar mazuli, kas esot Žaka meita (par kuras eksistenci pats Žaks nav informēts). Abi mājās palikušie vīrieši sākumā ir sašutuši par perspektīvu rūpēties par zīdaini, taču visai ātri viņi tam pieķeras un tad vēl atbrauc arī Žaks un viņi visi trīs kļūst par laimīgiem tētiem, kas ir pilni sašutuma, kad izrādās, ka viņu draugi nav sajūsmā par mazuļiem.
Izklausīšos droši vien pēc viena totāla maitas gabala, bet filmas par mazuļiem man nepatīk. Ja ir viena tēma, kas gandriz ar garantiju dara komēdiju nebaudāmu, tad tā ir liela uzsvara likšana uz mazuļa iesaistīšanu tajā. iespējams, es esmu snobs, bet manās acīs zīdainis nav smieklīgs per se, un tas, ar ko zīdainis var izraisīt skatītājos smieklos, arī nav nekas smieklīgs. Proti, zīdaiņu humors pamatā sastāv no kakām un čurām dažādās variācijās, un tādi atribūti manās acīs nav īpaši komiski. Varētu teikt, ka zīdainis filmā manās acīs ir pretējais rokmūzikai - gandrīz drošs rādītājs, ka man šī filma nepatiks.
"Trois hommes et un couffin" ne tuvu nav sliktākā filma ar zīdaini, ko man ir nācies redzēt. Un vienlaikus - tā nekādi nevar pretendēt uz labas filmas statusu. Jau tāpat ne pārāk asprātīgajai sižeta līnijai par zīdaini un tā trim tēviem klāt nāk paralēlā līnija par narkotigoņiem un policistiem, kurā divi zīdaini pieskatošie vīrieši kļūst par neviļus dalībniekiem, un šī sižeta līnija ir vēl mazāk smieklīga, nekā pamatstāsts. Līdz ar to šajā filmā ir ļoti daudz izteikti nesmieklīgu epizožu, un nav gandrīz nekā tāda, kā dēļ man vajadzētu gribēt šo filmu ieteikt vēl kādam. Tās varoņi nav ticami, viņu personības ir idiotiskas pat filmu pasaulē, un filmas beigu daļa, kurā vīrieši pārdzīvo, ka viņiem nav mazuļa, par kuru rūpēties, ir vienkārši idiotiska.
Šī noteikti nav viena no tām filmām, kuras dēļ būtu vērts mācīties franču valodu.
2010-09-27
5.0
comments powered by Disqus