India Song

Šī pilnīgi noteikti ir viena no dīvainākajām filmām, ko man pēdējos gados ir nācies skatīties. Tās galvenā īpatnība ir tāda, ka filmas varoņi nerunā, viņu vietā runā cilvēki aiz kadra, bet aktieri tikai ilustrē aizkadrā runāto. Turklāt aizkadrā reizēm tiek runāts pirmajā, reizēm - trešajā personā. Proti, filma ne mirkli necenšas radīt ilūziju, ka uz ekrāna notiekošais ir patiesība. Tā ir tikai ilustrācija stāstam par vienu sievieti un pieciem vīriešiem, kas norisinās koloniālajā Indijā (mūsdienās Lahore gan ietilpst Pakistānā), un tas arī viss. Patiesībā neko daudz par šo filmu pastāstīt es nevaru - tajā nav darbības, dialogi lai arī ir, bet tā īsti varētu teikt, ka to nav, un aktieri, kuri nevirina mutes, neveicina sajūtu domāt, ka dialogi ir.
Nenoliedzami, uzfilmēta filma ir ļoti interesanti, un vispār, ievērojot tās saturu, tā ir vēl salīdzinoši skatāma. Bet vienlaikus - pamatā tā tomēr ir eksperiments, un nevis mākslas filma, un kaut ko šādu skatīties divu stundu garumā ir diezgan grūti, un man pāris reizes tās laikā atslēgties gadījās, un kad tu esi pamodies, tu pat īsti nevari novērtēt, vai tu vispār kaut ko esi nokavējis un palaidis garām, kamēr gulēji, vai arī nē. Labākais veids, kā saprast, kāda īsti ir šī filma, ir noskatīties kādu tās fragmentu, piemēram, šo:

Ja tev kaut kas tāds patīk - domājams, patiks arī visa filma. Manai gaumei - bišķi par alternatīvu. Esmu vienkāršs puisis, man vajag, lai filmā būtu sekss, narkotikas un rokenrols, nevis kaut kādu Laoras vicekonsuli, kuri nerunā.
2011-01-13
6.0
comments powered by Disqus