Kazhes pierakstu burtnīca

Rītu sākām ar došanos uz Lisabonas vecāko daļu – Alfama. Kad Portugālē un Spānijā valdīja mori, šī bija vienīgā Lisabonas daļa, un tikai vēlāk pilsēta sāka izplešanos. Alfamu mums bija izreklamējis arī kaučsērferis Martins, kuram tā ļoti patīkot, tālab arī mēs devāmies pastaigā pa tās vertikālajām ieliņām. Neesmu dzejnieks un nerunāšu dzejnieka vārdiem, teikšu vien to, ka tur ir smuki un ka tur ir vērts pabūt. No Alfamas pārgājām uz daļu ap Lisabonas pili (kuru arī cēluši mori), kurā iekšā sev raksturīgā stilā negājām, izstaigājām tikai brīvi pieejamās parka daļas. Ārēji pils šķita visai līdzīga tai, kas redzēta Granadā.

Lai neatpaliktu no iedomātā “grafika”, sēdāmies vecajā Lisabonas tramvajā (iepriekšējā dienā bijām braukuši tikai ar tā modernajiem radiniekiem) un devāmies atkal uz pilsētas centru. No tramvaja loga apskatījām katedrāli un vēl drusku centra, bet ar to principā arī beidzās mūsu Lisabonas apskate. Nešaubos, ka mēs redzējām tikai ļoti nelielu daļu šīs pilsētas jaukumu – lai arī atbilstoši Wikitravel vairumu centrālo vietu mēs apmeklējām. Jāpiezīmē, ka aizmirsu pieminēt iepriekšējās dienas aprakstā divus milzīgos tiltus, kas ieved Lisabonā – 25. aprīļa tiltu un Vasko da Gamas tiltu (garākais tilts Eiropā), kā arī Kristus statuju – objektu, kas visai līdzīgs Riodežaneiro slavenajam Kristum.

Tālākais ceļš mūs veda uz Sintru – vienu no UNESCO pasaules kultūras mantojuma objektiem Portugālē. Arī hosteļa saimniece mums teica, ka uz turieni jābrauc ātri, jo Sintrā esot ļoti daudz apskates vērtā. Uz turieni arī devāmies ar vilcienu. Stacijā mums pārdeva ģimenes biļeti, tā ka tajā dienā mēs braucām kā divi brāļi un divas māsas (manuprāt, gan parastās 4 biļetes būtu bijušas lētākas – pirkt biļetes laikam gan labāk ir automātos un nevis no cilvēkiem), jo tā ierosināja darīt biļešu pārdevējs. Sintra atrodas visai tuvu Lisabonai, līdz ar to šoreiz mums nebija jāveic mega pārbrauciens.

Sintra mūs sagaidīja ar negaidītu vēsumu – iepriekš jau pierasto 32 grādu vietā tur bija tikai drusku virs 20 un pat prasījās no somām izvilkt jakas. Devāmies uzreiz uz mūsu hoteli. Kā visai īpatnējs kontrasts iepriekšējās nakts hostelim, Sintrā mums bija rezervēta istaba muižā. Ja Kornvolā mēs neizmantojām iespēju nakšņot pie rudā lorda, tad šoreiz beidzot muiža tika iemēģināta. Nebija gan tā, ka mums būtu parādījušās kaut kādas luksa prasības – vienkārši booking.com neko labāku šajā pilsētiņā mums nepiedāvāja (praksē gan, protams, redzējām tur diezgan daudz B&B izkārtnes).

Kā jau muižai piedienas, tā neatradās pilsētas centrā, bet gan nomaļus, tālab atkal nācās veikt jau pierasto kāpienu kalnā. Vispār mums šajā braucienā iegājās joks, ka drošākais veids, kā atpazīt, kur būs mūsu viesnīca, ir atrast augstāko kalnu un uzkāpt tajā. Par pašu muižu jāatzīst – tā ne tuvu nebija mūsu ceļojuma labākā naktsmītne – it kā jau viss tur (it īpaši bildēs) izskatījās grezni un šiki, bet praksē tur bija jūtama pamatīga naftalīna dvaka un greznība bija tāda izteikti pabalējusi. Vienlaikus man ir prieks, ka mēs tur tomēr pārnakšņojām – kaut vai tāpēc vien, ka iepriekš šādas pieredzes mums nebija.


Te vajadzētu sekot aprakstam par to, cik Sintrā bija skaisti, bet atkal jau mana liriskā vājuma dēļ necentīšos emocijas ietērpt vārdos un pāriešu pie praktiskām lietām (ja nu kas – Sintra patiešām ir kolosāli skaista ar savām vertikālajām ieliņām un senatnīgo apbūvi!). Kādu laiciņu pastaigajām pa Sintru, meklējot piemērotu ēstuvi – pilsētas augšējā daļā, kur bija visvairāk tūristu, cenas izskatījās draudīgas, tālab devāmies prom no pūļiem un meklējām kaut ko vietējiem iedzīvotājiem pieņemamāku. Beigu beigās mūsu izvēle izrādījās perfekta – paēdām kompleksās pusdienas (maize, zupa, otrais + kafija tiem, kas to dzēra) par 7 eiro no cilvēka, izmantojot dienas piedāvājumu. Garšīgi un gana lēti – ko vairāk viens cilvēks (četri cilvēki) var vēlēties! Jau trešo dienu pēc kārtas ēdu zivi, un atkal – ļoti garšīgi!


No Sintras gribējām aizbraukt uz Cabo da Roca – kontitentālās Eiropas tālāko rietumu punktu. Ekstrēmpunktu apmeklējums mums vispār ir raksturīgs – ne velti Kornvolas ceļojuma laikā paviesojāmies Anglijas tālākajos rietumu un dienvidu punktos.

Cabo da Roca no Sintras centra ir sasniedzama ar autobusu numur 403, kuru šajā dienā iepazinām ļoti labi. Jāpiezīmē, ka kursē šis autobuss visai neregulāri, līdz ar to nācās labu laiciņu to pagaidīt. Arī tā braukšanas maršruts izcēlās ar netriviālumu – autobuss pastāvīgi meta cilpas, nogriežoties no sava pamatcela, lai izbrauktu cauri vietējiem miestiem, vairākas reizes pat sanāca tā, ka cilpas beigās autobuss bija atgriezies tās pašā sākumpunktā. Līdz ar to nebija brīnums, ka 20 kilometrus starp Sintru un Cabo da Roca mēs braucām visai ilgi. Vienlaikus šajā vietā varējām tikai priecāties, ka nebijām paņēmuši īrē mašīnu – ceļi bija biedējoši šauri un pirms asākiem līkumiem autobusa šoferis izmantoja skaņas signālu, lai par savu tuvošanos brīdinātu pretimbraucējus. Vienā reizē pretī braucošās mašīnas uz šo viņa signālu nebija savlaicīgi noreaģējušas un izveidojās korķis. Kādā veidā mūsu autobusa vadītājs spēja tomēr stāvošās mašīnas apbraukt, man tā arī nekļuva skaidrs, bet patiešām avārija nenotika.

Ārēji Cabo da Roca bija gandrīz vai Lizard Point kopija – tādas pašas klintis, visai līdzīga bāka, pat kaktusi bija saauguši visai līdzigā veidā. Taču neapmeklēt šādu vietu laikam jau nemaz nevarētu. Turklāt tā tuvumā varējām atrast vairākus slēpņus. Vienam no tiem piekļuve bija relatīvi grūtāka, un Māris ar Antu pat tā kā mēģināja mūs atrunāt no līšanas pārāk tuvu klints malai, taču patiesībā nekā tik traka tur nebija. Cita lieta gan ir tajā, ka jau atceļā no slēpņa, brienot pa kaktusu audzi, tajā tika sastapta čūska (es gan savām acīm to neredzēju, tālab nekādu vērtējumu sniegt nevaru), kas pēdējos 100-200 metrus darīja diezgan stresainus.


Kad bijām izbaudījuši klinšainos skatus, pamazām vajadzēja doties atpakaļ uz Sintru. Atbrauca autobuss, iekāpām tajā un bijām nedaudz pārsteigti, ka biļete uz Sintru ir lētāka nekā biļete no Sintras. Tad pēc brīža autobuss piekāpa pilns ar portugāļu skautiem, kuri braukšanas laikā taisīja pamatīgu troksni. Un vēl pēc brīža sapratām, ka nez kāpēc autobuss nebrauc īstajā virzienā (lai arī pirmos 5 kilometrus tas nobrauca tāpat, kā bijām tur ieradušies. Sākumā domājām – gan jau tas atkal met kādu aizdomīgu līkumu. Pēc tam nāca arvien lielāka pārliecība, ka tas nemaz uz Sintru vairs nebrauks. Tas gan šķita dīvaini, jo redzējām autobusā divus krieviski runājošus cilvēkus, kuri bija ar mums kopā braukuši jau no Sintras – nevarētu taču būt, ka viņiem bija vajadzīgs braukt uz otru galu? Kā izrādījās – varēja gan būt, un autobuss beigās pieturēja pilsētiņā Cascais, un nevis Sintrā. Kā sapratām – Cabo da Roca apmeklējums ir atzars autobusa maršrutā, Sintra-Cascais, un mēs vienkārši pamanījāmies iekāpt nepareizā virziena busā. Kas mums izmaksāja gan naudā, gan laikā. Tālab nācās gaidīt tuvāko autobusu atpakaļ uz Sintru un braukt ar to (varējām jau droši vien apskatīt pašu Cascais, bet veids, kādā tur nomācām, to darīt nemotivēja).

Līdz ar to tikai knapi, knapi paspējām atgriezties Sintrā pirms astoņiem – jau pa dienu noskatītās augļu bodes ciet vēršanās punktam. Par tālāko vakara plānu viedokļi dalījās – vai nu vajadzēja palikt muižā, ēst augļus un laiskoties vai arī doties tālāk kalnā, lai apskatītu divas iespaidīgās tuvējās pilis, kuras pagaidām bijām redzējuši tikai pa gabalu. Beigās sanāca tā, ka nekur doties nesaņēmāmies – it kā jau gribējās vēl šo to apskatīt, bet nebijām sevišķi svaigi pēc slikti gulētās nakts hostelī, kā rezultātā aizgājām gulēt diezgan agri.

Praktiska uzziņa: Sintras viesnīcā bija dārgākā mūsu ceļojumā, 4 cilvēkiem tā izmaksāja 105 EUR.