Kazhes pierakstu burtnīca

Šī grāmata izrādījās ļoti piemērota lasāmviela Ķīnas ceļojuma laikā, jo liela tās daļa norisinās tieši Ķīnā. Grāmatas sākotnējā galvenā varone Rūta ir sieviete mūsdienu Amerikā, kura tuvojas piecdesmit gadu slieksnim, strādā par "ghost writer" un nespēj nekādi samierināties ar to, cik viņai ir neizturama māte. Viņas māte ir ķīniete, kas nodzīvojusi gandrīz visu mūžu Amerikā, nav centusies sakarīgi apgūt angļu valodu, meitu visas bērnības garumā ir pazemojusi un turpina to darīt arī vairs nebūdama jauna, ir skopa, nejauka, nedraudzīga un skaudīga, nelāgi izturas pret savu māsu, un vēl ir apsēsta ar visādiem spokiem un lāstiem. Rūta tikām ir relatīvi laimīga, lai arī viņai ir daudz visādu kompleksu iekšā, kuru būtību mēs grāmatas laikā pamazām uzzinām un par daļu no kuriem es labprātāk nebūtu ticis apgaismots. Kad viņa atklāj, ka mātei strauji progresē Alcheimera slimība, viņa saņemas un palūdz kaut kādu tipu iztulkot no ķīniešu valodas mammas piezīmes, kas atklāj daudz nepatīkamu noslēpumu no viņu dzimtas vēstures, tai skaitā to, kas tad īsti šajā grāmatā ir "kaulu daktera meita" (tā nav ne Rūta, ne viņas māte, bet gan vecāmāte). Izrādās, ka daudz kas nav tāds, kā tas izskatās un ka cauri mātes vecuma plānprātībai atklājas arī daudz patiesības.
Sākotnēji man šī grāmata patika - ja neskaita varbūt atsevišķas "pikantas" detaļas tā ir patīkami lasāma un Ķīnā jo īpaši interesanta, jo cilvēku attiecībās varēju daudz ko saskatīt tādu, ko redzēju tajā pat laikā paša acīm, taču tās beigas gan man lika smagi vilties un nākas secināt, ka laikam jau es būšu šādā veidā izlasījis vienu tipisku sēnalu gabalu - vismaz man grūti iedomāties, ka sakarīga rakstniece spētu noslēgt šādu grāmatu ar tik nepamatoti saharīnainu noslēgumu, kas ir pretrunā teju visam, kas iepriekš grāmatā noticis, personāži tiek izgriezti pilnīgi otrādi, lai tikai lasītājs pēc grāmatas izlasīšanas justos labāk, lai arī vismaz gadījumā rezultātā sanāk tā, ka viņš jūtas tieši sliktāk. Ja man Kindlam būtu drusku ātrāk beigusies baterija un es nebūtu paspējis izlasīt šo grāmatu līdz beigām, varbūt es tagad to šeit ja ne gluži slavinātu, tad vismaz ieteiktu kā gana saistošu lasāmvielu, taču tā pēcgarša, kuru beigu beigās es ieguvu, man principiāli liedz atzīt "The Bonesetter`s Daughter" par lasīšanas vērtu, pat zinot to, ka Emijai Tanai šī grāmata vismaz pa daļai ir autobiogrāfiska un ka tur varētu būt daudz personisko pārdzīvojumu ietverts. To be honest - I just don`t give a damn.