Le Troisième Mensonge

Agotas Kristofas triloģijas pēdējā daļa atklāj būtiskāko - lielākā daļa no iepriekš lasītā ir meli. Un, protams, nekur nav teikts, ka šobrīd lasāmais ir meli, kas principā ir saprotami, jo literatūra jau pēc definīcijas ir izdomājums, un ir autora varā noteikt spēles noteikumus un definēt literāro "patiesību".

Grāmatas darbība risinās (cik var saprast) pēc komunisma gala, līdz ar ko viens no brāļiem var atgriezties dzimtenē, lai uzmeklētu savu pazudušo brāli (jāsaka godīgi - saprast, kurš no viņiem ir Klauss un kurš - Lukass - ir diezgan grūti, bet laikam jau tas, kurš atgriežas, ir Lukass, tikai viņš dēvējas par Klausu). Kā izrādās, bērnībā laukos Lukass patiesībā jau bija dzīvojis viens, šķirts no sava brāļa, un laikam jau vecā tante, pie kuras viņš mitinājās, nebija īsti viņa vecmāmiņa, bet pirmās grāmatas stāstījums par abu brāļu kopīgo bērnību bija vienkārši Lukasa alkas pēc zaudētās ģimenes.

Grāmatā mēs iepazīstam nebūt vairs ne jauno Lūkasu, kurš pusaudža gados šķērsojis robežu un nonācis Rietumos, bet tagad, pēc robežu atvēršanās, ir apņēmības pilns atrast savu zudušo brāli (lai gan brīžiem šķiet, ka viņš pats nemaz nav pārliecināts, ka tāds brālis jebkad ir pastāvējis). Kā izrādās, stāsts bija tāds, ka kad abiem dvīņiem bija četri gadi, viņu tētis izlēma aiziet pie citas sievietes, kura no viņa gaidīja bērnu, bet mamma dusmās savu vīru nošāva, un kāda lode rikošetā skāra vienu no bērniem - Lūkasu, kurš nonāca slimnīcā, bet mamma - psihiatriskajā klīnikā. Tad pilnai laimei Klausu kādus gadus audzināja tā sieviete, kura bija stāvoklī no viņa tēva, un starp Klausu un viņas meitu izveidojās tik cieša saikne, kurai bija visas iespējas pārtapt par incestu, līdz Klauss devās prom un atgriezās pie savas mammas, ar kuru viņš dzīvoja kopā līdz pat tam brīdim, kad viņu devās meklēt Lūkass. Mamma visu mūžu dzīvoja apziņā, ka viņa ir nošāvusi vienu no saviem dēliem, un līdz ar to sanāca tā, ka abu brāļu tikšanās bija stipri vien dīvaina un liktenīga.

Un, kā jau zināms - tā kā šī grāmata ir par trešajiem meliem, nevienā brīdī tu nevari būt drošs, ka patiesībā tas, ar ko tu iepazīsties, nav tikai viena brāļa versija par notikumiem un pat par to, ka otrs brālis patiešām pastāv. Bet tāds jau domājams arī bija Kristofas mērķis. Man ir grūti saprast, cik lielā mērā šo grāmatu var skatīt plašāk - kā stāstu par saraustīto tautu likteni, ko raisīja Dzelzs priekškara klātbūtne Eiropā, un vai tas viss vispār nav alegorija par pašas Agotas Kristofas pašas dzīvi - jo savā ziņā viņa arī bija gan Klauss, gan Lukass. Lasīt ir interesanti un galvenais - lasīt ir viegli, diez vai ir iespējams citas tik vienlaikus literāri nozīmīgas un sakarīgas un ar manām franču valodas zināšanām skaidri lasāmas grāmatas.
2017-10-03
8.0
comments powered by Disqus