Pīķa dāma, parādies!
Bērniem paredzētā izrāde "Pīķa dāma, parādies!" mani uzvedināja uz pārdomām par to, kāda ir mana attieksme pret dažādiem spocīgiem rituāliem un pievēršanos tiem. Taču vispirms - par pašu izrādi. Trīs bērni (kuru vecums izrādē, protams, nav skaidri noprotams, tik vien, ka viņi ir skolas vecumā), pavadot vasaru Valmierā un neesot sevišķi pieskatīti izdomājuši izmēģināt praksē vienu no klasiskajiem bērnu šausmu stāstu elementiem mūspusē - Pīķa dāmas izsaukšanu. Protams, tā tā darbība risinās mūsdienās, precīzas instrukcijas tam, kā šo dāmu paaicināt, viņi saņem ar MI starpniecību. Pārbaudīju praksē - ChatGPT patiešām diezgan līdzīgas instrukcijas izsniedz, nav melots.
Izmantojot vasaras teātra priekšrocības, izrādes darbības vieta ir maksimāli autentiska - pilsētas nomalē, līdzās šķūnīšiem, kur atrodami visi nepieciešamie atribūti izrādes vajadzībām. Līdz ar to šī ir tāda tipiska VVTF bērnu izrāde - līdzīgā stilā kā "Pagalms atdzīvojas" vai tā izrāde par Silviju Hektori un bīstamo saulīti, neatceros, kā tieši to sauca. Un, kā jau tas raksturīgi šīm izrādēm - izrādē ir ļoti labi trāpīts tā, lai gan lieliem, gan maziem būtu aizraujoši. Dramatisko materiālu veidojusi viena no pēdējo gadu aktuālākajām teātra dramaturģēm Ance Muižniece, kamēr režisējis to ir Agris Nātre (agrāk zināms kā Krapivnickis). Lomās: Nacionālā teātra aktieri Matīss Budovskis, Rūdolfs Sprukulis un Matīss Kučinskis, kā arī Madara Kalna no Liepājas teātra. Sekojot šī gada VVTF kopējai tēmai "Tilti", izrādē arī netieši top vairāki tilti: starp reālo un iedomāto pasauli un starp izrādes dalībniekiem un skatītājiem, vienam no tēliem izrādes gaitā līdzās mītiskajai Pīķa dāmai (vai precīzāk - Pīķa dāmas šakālim Imantam) ieraugot arī spocīgus cilvēkus, kas netiek prom no šīs vietas - izrādes skatītājus.
Šī ir viena no tām izrādē, kur festivāla sajūta maksimāli uztverta - publika smejas, dzīvo līdz, gados jaunākie skatītāji arī komentē notiekošo, viss tieši tā, kā tam būtu jābūt. Manā izpratnē tieši šādas teātra pieredzes ir tās, kuram nepieciešams sniegt bērniem, lai viņi nākotnē kļūtu par pastāvīgiem teātra apmeklētājiem - tādiem, kam teātris nesaistās ar kaut ko pārmērīgi pamācošu, apsūnojušu vai visādi citādi nestilīgu. Marinai un bērniem šī izrāde kļuva par pēdējo šī gada festivālā, man vēl bija viena priekšā, bet domāju, ka arī viņi visi bija gana apmierināti. Un patiesībā ir tā, ka festivāls jānoslēdz ar labu izrādi, jo tad tas būs noslēgts ar labu izrādi. Kaut ko līdzīgu varētu pateikt Matīsa Budovska personāžs šajā izrādē. Un vēl patiesībā ir tā, ka BeTRITON velo kemperi ir ļoti stilīgs koncepts, ja arī diez vai tas īstenosies par reālu produktu.
Un tagad - manas pārdomas. Pirmkārt, pārrunājot šo jautājumu ar Marinu, secinājām, ka pieaugušā vecumā daudz mazāk kā bērnībā esam atvērti jebkādiem Pīķa dāmas izsaukšanas tipa rituāliem. It kā tu racionāli saproti, ka tā ir totāla muļķošanās, un skaidrs, ka konkrēti Pīķa dāmu tu ar savām darbībām neizsauksi, bet tādas īstas pārliecības, ka pasaule ir pilnīgi materiāla un racionāla man vismaz nav. Kā teikt - kāpēc lai tajā nebūtu iebūvēti kādi cheat codes, un to lietojuma sekas var būt dažādas. Tālab man arī ir mazliet skepse par to, cik vieglprātīgi tie visi ChatGPT par šīm tēmām runā: ka tās ir rotaļas, nekas reāli nenotiek, un tā tālāk. Un kā tieši tāds čatiņš var šo zināt? Tas jau nu gan neko pārbaudīt nevar, kā kaut kas strādā vai nestrādā. Pie viņa mākonī jau pīķa dāma iekšā neiekāps. Līdz ar to gala secinājums: Valmieras vasaras teātra festivāls rullē, bet čatiņi - ne tik ļoti. Kas gan nav nekāds jaunums.
Izmantojot vasaras teātra priekšrocības, izrādes darbības vieta ir maksimāli autentiska - pilsētas nomalē, līdzās šķūnīšiem, kur atrodami visi nepieciešamie atribūti izrādes vajadzībām. Līdz ar to šī ir tāda tipiska VVTF bērnu izrāde - līdzīgā stilā kā "Pagalms atdzīvojas" vai tā izrāde par Silviju Hektori un bīstamo saulīti, neatceros, kā tieši to sauca. Un, kā jau tas raksturīgi šīm izrādēm - izrādē ir ļoti labi trāpīts tā, lai gan lieliem, gan maziem būtu aizraujoši. Dramatisko materiālu veidojusi viena no pēdējo gadu aktuālākajām teātra dramaturģēm Ance Muižniece, kamēr režisējis to ir Agris Nātre (agrāk zināms kā Krapivnickis). Lomās: Nacionālā teātra aktieri Matīss Budovskis, Rūdolfs Sprukulis un Matīss Kučinskis, kā arī Madara Kalna no Liepājas teātra. Sekojot šī gada VVTF kopējai tēmai "Tilti", izrādē arī netieši top vairāki tilti: starp reālo un iedomāto pasauli un starp izrādes dalībniekiem un skatītājiem, vienam no tēliem izrādes gaitā līdzās mītiskajai Pīķa dāmai (vai precīzāk - Pīķa dāmas šakālim Imantam) ieraugot arī spocīgus cilvēkus, kas netiek prom no šīs vietas - izrādes skatītājus.
Šī ir viena no tām izrādē, kur festivāla sajūta maksimāli uztverta - publika smejas, dzīvo līdz, gados jaunākie skatītāji arī komentē notiekošo, viss tieši tā, kā tam būtu jābūt. Manā izpratnē tieši šādas teātra pieredzes ir tās, kuram nepieciešams sniegt bērniem, lai viņi nākotnē kļūtu par pastāvīgiem teātra apmeklētājiem - tādiem, kam teātris nesaistās ar kaut ko pārmērīgi pamācošu, apsūnojušu vai visādi citādi nestilīgu. Marinai un bērniem šī izrāde kļuva par pēdējo šī gada festivālā, man vēl bija viena priekšā, bet domāju, ka arī viņi visi bija gana apmierināti. Un patiesībā ir tā, ka festivāls jānoslēdz ar labu izrādi, jo tad tas būs noslēgts ar labu izrādi. Kaut ko līdzīgu varētu pateikt Matīsa Budovska personāžs šajā izrādē. Un vēl patiesībā ir tā, ka BeTRITON velo kemperi ir ļoti stilīgs koncepts, ja arī diez vai tas īstenosies par reālu produktu.
Un tagad - manas pārdomas. Pirmkārt, pārrunājot šo jautājumu ar Marinu, secinājām, ka pieaugušā vecumā daudz mazāk kā bērnībā esam atvērti jebkādiem Pīķa dāmas izsaukšanas tipa rituāliem. It kā tu racionāli saproti, ka tā ir totāla muļķošanās, un skaidrs, ka konkrēti Pīķa dāmu tu ar savām darbībām neizsauksi, bet tādas īstas pārliecības, ka pasaule ir pilnīgi materiāla un racionāla man vismaz nav. Kā teikt - kāpēc lai tajā nebūtu iebūvēti kādi cheat codes, un to lietojuma sekas var būt dažādas. Tālab man arī ir mazliet skepse par to, cik vieglprātīgi tie visi ChatGPT par šīm tēmām runā: ka tās ir rotaļas, nekas reāli nenotiek, un tā tālāk. Un kā tieši tāds čatiņš var šo zināt? Tas jau nu gan neko pārbaudīt nevar, kā kaut kas strādā vai nestrādā. Pie viņa mākonī jau pīķa dāma iekšā neiekāps. Līdz ar to gala secinājums: Valmieras vasaras teātra festivāls rullē, bet čatiņi - ne tik ļoti. Kas gan nav nekāds jaunums.
2026-08-10
comments powered by Disqus