Seviļjas bārddzinis

Es esmu prasts un netīrs proletārietis. Es neko nejēdzu no krievu Sudraba laikmeta dzejas. Es neesmu bijis ne Luvrā, ne Tretjakova galerijā. Velti no manis gaidīt saturīgu sarunu par to, cik lielā mērā Vitgenšteins ietekmējās no Šopenhauera. Es nezinu, kam ir vajadzīgas dažāda izmēra dakšiņas. Slavena šefpavāra taisītu brīnumu vietā es labprātāk plebejnīcā ieēdīšu sardeles ar štovētiem kāpostiem, skatīšos Šlāgerparādi un iešu uz kumēdiņiem cirkā. Varbūt ne viss, ko es rakstu, ir patiesībā, bet fakti ir tādi, ka operā es vakar biju, šķiet, otro reizi mūžā.
Vispār man pat bija aizdomas, ka tā varētu būt pavisam pirmā reize, bet par to esmu sācis šaubīties - manuprāt, kaut kad deviņdesmitajos gados biju ar vecākiem uz "Aīdu" (vai arī man tā tikai šķiet?) un, iespējams, uz kaut kādu operešu fragmentu kaleidoskopu. Bet kas nu ir droši - Operas nams nav no tām sabiedriskajām celtnēm Rīgā, kur es būtu bieži novērojams. Atšķirībā no, piem., Zemkopības ministrijas plebejnīcas. Bet es neesmu tāds liekulis, lai žēlotos, ka uz Operu jāiet kopā ar divām meitenēm, kuras bija apņēmušās mani pārliecināt, ka Opera nav obligāti tāds bubulis, par kādu to vienmēr esmu uzskatījis.
Rossini "Seviļjas bārddzinis" ir viena no globāli zināmākajām operām. Tās uvertīra ir izcili skaista. Es pat varu atzīt, ka man patika arī dažas ārijas pašā operas pamatdaļā. Un skatuviskais risinājums, kas robežojās ar klaju balagānu un huligānismu, un redzamā tikai daļēju atbilstību saturam, arī bija teicams.
Un tomēr kopumā - nē, es nespēju šo mākslas formu pieņemt. Pirmkārt, nezinu, cik tipisks ir šīs operas sižets, bet tas ir tik sviestains, ka es par to uzskatītu par nepieciešamu paņirgāties arī tad, ja tas būtu rādīts pirms 1.Pasaules kara uzņemtā mēmajā filmā (un pret šādu kino es esmu salīdzinoši iecietīgs). Otrkārt, manā skatījumā klasiskās mūzikas skaistumu bieži veido tieši tas, ka tajā nav liekas dziedāšanas, bet operas formā galvenais uzsvars ir uz solistu varenajām plaušām, kas mani ne pārāk saista. Un kopumā šis pasākums bija daudz par ilgu - ar divām pauzēm iestudējums ilga trīs ar pusi stundas, kas manai pacietībai bija pārāk daudz. Lai gan - domājot par kolēģi Miku - jāatzīst, ka krēsli operā ir ļoti ērti. Atšķirībā no tūristiem no Izraēlas kas sēdēja tieši aiz mums un pastāvīgi sarunājās, cītīgi čaukstinot kaut kādus maisiņus, raisot manī vēlmi pagriezties viņu virzienā un pateikt ko draudzīgu no kategorijas: "Could you perhaps be so kind to shut the fuck up?"
Secinājums - operai es pagaidām neesmu pietiekami nobriedis. Tāpat kā kafijai.
2014-01-30
6.5
comments powered by Disqus