Gētes institūta tiešssaites bibliotēkā paņēmu lasīšanā grāmatu par kādu austriešu futbolistu. Viens no grāmatas autoriem - Aleksandrs Juraske - bija uzrakstījis arī grāmatu par Otto Fišeru, kurš bija Liepājas "Olimpijas" komandas treneris, grāmata bija gana saistoša, tālab izlēmu, ka varu iepazīties ar vēl kādu Juraskes kunga veikumu. Šis gan tapis kopā ar vēl diviem citiem kolēģiem (viens no tiem - galvenā varoņa brāļa dēls Peters Menasse), bet es teiktu, ka stilistiski grāmata stipri līdzīga jau iepriekš iepazītajai, protams, tematiski arī tur daudz pārklājas.

Patiesībā gan liela daļa Hansa Menases stāsta man vairāk saistās ar Toma Stoparda lugu "Leopoldštate", kas skatīta Dailes teātra iestudējumā, un patiesībā - vairāk pat ar paša Stoparda biogrāfiju. Zinot kontekstu, var noprast, ka Hanss Menasse bija ebrejs. Precīzāk gan - ebrejs patiesībā bija tikai viņa tēvs, līdz ar to pēc pašu jūdu likumiem viņš nekāds ebrejs nebija, taču nacisti uz šīm lietām raudzījās citādāk. Līdz ar to, izmantojot to, ka šāda iespēja, lai arī ne bez sarežģījumiem, bet tobrīd vēl paspēja, 1938. gadā, pēc Austrijas pievienošanas Trešajam reiham, Hansu un viņa vecāko brāli Kurtu vecāki nosūtīja ar tā saukto "bērnu transportu" uz Angliju. Hansam tobrīd bija astoņi gadi, Kurtam - 15. Pavadījis septiņus gadus audžu ģimenē, pēc Otrā pasaules kara beigām Hanss atgriezās dzimtajā Vīnē, kur, lielā mērā, pateicoties viņa katolietes mātes pūliņiem, viņa vecākiem bija izdevies iedzīvot. Tiesa, šo gadu laikā viņš bija aizmirsis dzimto valodu, toties viņš Anglijā bija ieguvis gana labas prasmes futbolā, un tās viņš lika lietā arī pēc atgriešanās dzimtenē.

Jāpiebilst, ka atbilstoši manai izpratnei, Hanss Menasse nekādi nav uzskatāms par tādu futbola zvaigzni, par kuru man šķistu pašsaprotami, ka kāds rakstītu grāmatas. Sausie fakti par viņa karjeru ir sekojoši: pārstāvot First Vienna komandu, viņš Austrijas augstākajā līgā aizvadīja 109 spēles, guva 55 vārtus. Vienu reizi bija Austrijas čempions. Aizvadīja divas spēles Austrijas izlasē. Tas viss - 20. gadsimta piecdesmitajos gados. Jā, potenciāli tur varēja būt kas vairāk - viņš bija izlases kandidātu sarakstā uz 1954. gada Pasaules kausu - turnīru, kur Austrijas izlase guva savu vēsturē lielāko panākumu, izcīnot trešo vietu, taču pirms turnīra Menasse saslima ar dzelti un bija spiests ilgāku laiku nespēlēt. Un arī First Vienna klubā viņam bija nesaskaņas ar vadību, kas ierobežoja viņa spēles laiku. Pēdējo savu gadu nopietnajā futbolā viņš pavadīja Vīnes "Austria" komandas sastāvā, bet tur viņam sevišķi spoži negāja. Turpinājumā Menasse spēlēja zemākās līgās, kā arī darbojās "Austria" kluba administrācijā. Jā, un strādāja ASV kino importa jomā Austrijā, bet tam ar futbolu nav nekādas saistības.

Lielākās pārdomas šī grāmata manī raisīja tādā ziņā, cik maz Latvijā rakstīts par mūsu futbola lielajām personībām, vismaz tām - kuras par sevi nevar vairs izstāstīt pašas. Hanss Menasse Austrijas futbola vēstures konktekstā ir sīka vienība - ne viņš bija trīsdesmito gadu Wunderteam dalībnieks, ne arī iesaistīts Pasaules kausa sasniegumā. Tas laiks, kad viņš spēlēja, kopumā futbolam bija sarežģīts - ne velti arī būdams "First Vienna" komandas pamatsastāva spēlētājs, Menasse vienlaikus strādāja normālā darbā. Jā, iespējams, ka šīs grāmatas tapšanai palīdzēja tas, ka viņa stāsts par nonākšanu Anglijā, bēgot no nacisma, un atgriešanos dzimtajā Vīnē, ir interesants pats par sevi (plus vēl divi viņa bērni ir rakstnieki), taču nešaubos - gana daudz interesanta varētu uzrakstīt arī par Latvijas futbola varoņiem. Konkrēts piemērs: Iļja Vestermanis, kurš, starp citu, guva Latvijas izlases labā vārtus Pasaules kausa atlases spēlē pret Austriju, bija spēlējis Austrijas līgā trīsdesmitajos gados, kad tā kotējās augstāk, tāpat Francijas čempionātā, un izglābās pateicoties tam, ka viņu trīsdesmito gadu beigās uzaicināja spēlēt futbolu Amerikā. Un, līdzīgi kā Menasse, Vestermanis nodzīvoja ilgu mūžu. Bet par viņu pat izvērstu rakstu latviešu presē nav bijis, kur nu vēl kāds sadomātu viņam veltīt grāmatu...

Kas attiecas uz šo konkrēto grāmatu - biogrāfiskā daļa līdz Menasses futbolista karjeras beigām bija ļoti saistoša, ģimenes stāsts, visa tā sasaukšanās ar Stoparda lugu, līdzīgais un atšķirīgais. Mazāk mani uzrunāja pēcfutbola vēstījums, kur bija šāda tāda pieskaršanās Holivudas aizkulisēm, kas mani personīgi gluži vienkārši neinteresē, līdzīgi kā kādam citam nebūtu intereses par futbola daļu. Un tad nu sanāk - sajūsmas par šo grāmatu man nav, bet man patīk tas, ka Austrijā savu futbola pagātni godā, un to dokumentē. Un, kā jau teikts - pirmā daļa mani aizrāva.

P.S. Pilnais autoru kolektīvs ir: Alexander Juraske, Agnes Meisinger, Peter Menasse.