12 krēsli

Ebreju anekdote: Rabinovičs ieradies Odesā pēc desmit Izraēlā nodzīvotiem gadiem. Satiek Zilbermanu. Tas jautā: "Nu, kā dzīve Izraēlā?" Rabinovičs atbild: "Nav tur nekādas dzīves. Ebreju tur ir gandrīz tikpat daudz kā Odesā!"

Nē, šī patiesībā nemaz nav ebreju anekdote, bet gan blāvs atdarināšanas mēģinājums, kuram nav īsti nekādas saistības ar Alvja Hermaņa iestudētajiem "12 krēsliem". Lai tiktu uz šo izrādi, rindā uz JRT kasi ierados pusotru stundu pirms tās darba laika sākuma, bet nu labi, ne par to man te stāstāmais.

Jau iepriekš bija daudz lasīts un dzirdēts, ka izrāde nebūs tāda, kādu to varētu gaidīt daudzi grāmatas un filmu cienītāji. Ar grāmatu esmu ļoti labi pazīstams, tomēr neesmu tik reliģiski strikts, lai mani biedētu atkāpes no ierastā, tālab sevišķi nesatraucos. Ar nepacietību gaidīju, kāds tad būs šeit Andris Keišs Lielā Kombinatora lomā. Un Keišs te patiešām ir Wow! Es to varu atkārtot: Keišs te ir Wow! Un tas - zinot to, ka viņš arī parasti ir vairāk nekā vienkārši līmenī, bet te viņš ir lielā mērā ne-keišīgs (atšķirībā no, piemēram, Daudziņa, kas ir ļoti daudziņīgs) - nepavisam ne tāds, kādu es iztēlojos Ostapu Benderu, bet nebūt ne sliktāks. Un arī Gundars Āboliņš kā Kisa Vorobjaņinovs spēj pārsteigt - vispār pret Āboliņu kā tādu man ir mazliet aizspriedumu, un viņš man ārēji galīgi nesaistījās ar kārno izbijušo aristokrātu Vorobjaņinovu, bet iestudējums lieliski pierāda, ka Kisa var būt arī tāds.

Vispār jau izrāde ir pārsteidzoši godprātīga attiecībā pret savu materiālu - jā, personāži ir varbūt kariķēti vairāk, nekā tas pieņemts, aktierspēle galīgi netiecas pēc reālisma, bet romāna tekstam un garam Hermanis kopumā seko ļoti precīzi. Sižetu es ceru, ka man te nevajadzētu atstāstīt, un droši vien šī arī nebūtu īstā vieta, kur spriedelēt par to, ka vispār jau varoņu gaitas ir klajš apliecinājums Padomju Krievijā valdošajai netaisnībai, jo Vorobjaņinovs patiešām jebkurā normālā valstī būtu likumīgais madam Petuhovas mantinieks, un briljanti viņam pienāktos gluži legālā ceļā. Bet atkal jau - ne par to to ir stāsts.

Stāsts ir par to, ka četras stundas šajā izrādē aiziet nemanot, tu daudz smejies (pašā sākumā gan man kaut kā smieklīgi nebija, bet tad "aizgāja"), vari vien apbrīnot Gunu Zariņu un pārējās divas "večiņas", priecāties par teicamo ainu ar kailo inženieri Ščukinu (iztiksim bez liekām atklāsmēm!) vai katra personāža atšķirīgo gaitu, kuras tiešām šķiet kā nākušas no muļķīgo gaitu ministrijas. Jā, varbūt manā skatījumā beigas (pēc epizodes ar bārdas nazi) varēja arī vispār nerādīt, jo kuru gan interesē Vorobjaņinova liktenis, un arī par tēvu Fjodoru un viņa sižeta līnijas nozīmību man ir šaubas, bet kopumā izrāde ir tiešām tik laba, ka mani galīgi nepārsteidz lielās rindas pēc biļetēm uz to.
2015-04-08
9.0
comments powered by Disqus