Dienasgrāmata

"Vai viegli būt Hermanim" - šis varētu būt viens variants Alvja Hermaņa dienasgrāmatas nosaukumam. Un dabiskā atbilde - nē, būt Hermanim nav viegli. Taču itin prognozējami slavenākā mūsdienu latviešu režisora dienasgrāmata ir kas vairāk kā gaušanās par parādībām, kas viņam nepatīk.

Patiesībā man vienmēr bija šķitis, ka Hermanis bieži ir provokatīvs tīri provokācijas pēc - ka viņam skaista frāze varētu būt svarīgāka par to, ko šī frāze nozīmē, līdz ar to nekad neesmu sevišķi nopietni satraucies ne par lumpeņiem, ne par viņa attieksmi pret bēgļiem. Šajā ziņā laikam gan varu teikt, ka "Dienasgrāmata" man lika drusku vairāk noticēt tam, ka Alvis Hermanis mutvārdos un domās itin bieži tomēr saskan. Vienlaikus - tā kā grāmata jau tika rakstīta, domājot par publicēšanu, skaidrs, ka kaut kāds filtrs tam visam tāpat ir bijis. Bet, ja tā vēl padomā, patiesībā jau teātrī, skatoties "Pakļaušanos", man kļuva itin skaidrs tas, kā Hermanis redz mūsdienu pasauli. Un nav pat svarīgi, piekrītu es viņam vai nē, bet viņa pozīcija ir pietiekami pārliecinoša, lai man nerastos vēlme teikt - viņš ir vienkārši sajucis uz Lepēnas Nacionālo fronti vai "Alternative fuer Deutschland", un līdz ar to nav ņemams par pilnu.

Protams, nav tā, ka visa dienasgrāmata sastāvētu no vienas vienīgas bēgļu jautājuma apcilāšanas - diez vai tādā gadījumā par šo grāmatu būtu vērts sajūsmināties. Daudz vairāk Hermanis pievēršas teātra un operas iestudējumu aizkulisēm, profesijas īpatnībām, sadzīviskiem stāstiem iz slavenību dzīves un tā tālāk. Un tas jau, protams, ir visinteresantākais - piemēram, par to, cik ļoti atšķiras aizkadra darbs operā no aizkadra darba teātrī, par teātra skolu atšķirībām un to, kālab uz teātri dodas eiropieši, amerikāņi un kāpēc - latvieši. Daudz ir gan ļoti spēcīgu frāžu, gan atmiņā paliekošu epizožu. Ļoti saistoša ir tā apraksta daļa, kas skar "Brodski/Barišņikovu" - ieskaitot itin nievājošu attieksmi pret tādiem skatītājiem kā es, kas uz šo izrādi lielā mērā gāja tur iesaistīto vārdu dēļ, bet mazāk - patiesas mīlestības dēļ.

Nezinu, vai varu teikt, ka šīs grāmatas dēļ Hermanis būtu kļuvis man cilvēciski simpātiskāks kā iepriekš - un tāds pilnīgi noteikti arī nebija viņa mērķis, jo režisoram jau pēc noklusējuma nepieklājas būt jaukam un simpātiskam, tas galīgi neatbilst viņa amata aprakstam un funkcijām, bet saprotamāks viņš man noteikti kļuva. Un cieņas pret viņu man arī tagad noteikti ir vēl vairāk. Patiesībā droši vien jau nav pat īsti tik ļoti svarīgi, ka šī dienasgrāmata ir veltīta tādam Hermaņa dzīves periodam, kas sakrita ar publiskiem skandāliem un īpaši pretrunīgiem vērtējumiem, droši vien tikpat saistoši būtu iepazīties arī ar, piemēram, 2013./2014. gada teātra sezonu Hermaņa acīm. Raksta viņš dzīvi, saistoši (kā gan citādāk varētu būt, ne velti itin daudzām izrādēm viņu var uzskatīt par pilntiesīgu teksta autoru). Jā, brīžiem var just, ka viņš paštīksminās (un arī pats no nenoliedz), bet tas netraucē izbaudīt šo grāmatu. Ja izdosies atrast to kādā grāmatnīcā, tā nonāks uz pastāvīgu dzīvi arī mūsu grāmatplauktā.
2017-09-26
8.5
comments powered by Disqus