Post scriptum
Šī ir viena no izrādēm, kuras man ne prātā sākotnēji nebija nācis skatīties. Es varbūt neesmu pirmais, kas metīs Čulpanai Hamatovai ar akmeni par viņas pagātnes izvēlēm un es lieliski saprotu, cik viegli ir demonstrēt savu morālo pārākumu situācijā, kad tev pašam nekādas grūtas izvēles nav nācies izdarīt, un es varu iztēloties, cik viegli ir aizslīdēt pa slīpo virsmu, kad tu sāc ar kompromisiem ar savu sirdsapziņu no kategorijas "šis nav nekas traks", tad pārej uz "šis nav īpaši trakāk kā iepriekšējais", līdz kādā brīdī atklājas, ka tu esi sen jau šķērsojis visas tās robežas, kurām sākotnēji tu pat neapsvērtu domu tuvoties. Un šobrīd jebkurā gadījumā primāri cilvēkus vērtēju pēc tā, kurā pusē viņi nostājās 2022. gada 24. februārī - dienā, kad arī "esmu neitrāls, man nav viedokļa" bija kļuvis par skaidri definētu viedokli. Bet - tas tāpat mani nemotivēja iet skatīties, kā Hamatova spēlē, cik lieliska aktrise lai viņa arī nebūtu. Un, tad, protams, saslēdzās kaut kādi faktori - JRT piedāvāja ļoti draudzīgas cenas neizpārdotajām oktobra izrādēm, sākumā tāpat izlēmām, ka "Post scriptum" un "Sliktos ceļus" neesam gatavi skatīties (atšķirīgu iemeslu dēļ), tad Iveta uzrakstīja, ka "Post scriptum" tomēr ir jānoskatās, un beigu beigās Marina teica: "Ok, iedzeršu šampanieti un iešu raudāt Sliktajos ceļos." Un kas tad atlika man? Nācās vien iet uz "Post scriptum".
To, par ko ir šī izrāde, biju aptuveni dzirdējis neilgi pēc tās pirmizrādes, bet, uz teātri iedams, to biju sen aizmirsis. Kaut kur bija lasīts, ka tā esot Hamatovas grēksūdzē, bet šim apgalvojumam īsti ticēt nevar, lai gan - kā lai to ņem, varbūt arī var, tikai tādā gadījumā tā nav tāda grēksūdze, kā to varētu gaidīt. Aktrise izrādē ir viena, viņas varone ir pusmūža krievu literatūras skolotāja piemaskavā, kuras vienīgais sarunu biedrs (ja to šādi var saukt) ir mūžam ieslēgtais televizors, kas, kā jau pieklājas televizoram taipus Abrenei (un bieži arī šaipus) rāda vienu vienīgu sūdu. Taču stāsts nav tikai par šo skolotāju un to, kālab viņa dzīvo vai, pareizāk, eksistē viena, bet vairāk par ļaunumu kā tādu. Un, ja tev nepieciešama autoritāte cilvēka ļaunuma jautājumos, vienmēr vari vērsties pie Dostojevska. Tomēr tādu Dostojevski, kādu var satikt šajā izrādē, arī krievu literatūras skolotājas parasti nepazīst - izrādes centrālo daļu veido cenzūras aizliegta nodaļa no Dostojevska "Velniem", kuras antivaronis itin labi iederētos tajā pašā zemē arī mūsu laikos. Un tieši šī antivaroņa Stavrogina pseido grēksūdze ir tā, kura pirmā nāk prātā saistībā ar šo izrādi, taču, kā to uzsver mācītājs, kurš to uzklausa - patiesībā jau tā nav nekāda grēksūdze, jo tajā iztrūkst grēksūdzes sāls - nožēla, bet gan drīzāk grēktīksmināšanās. Un īstā grēksūdze ir tā, ko izsaka mācītājs, ka viņš ir līdzvainīgs šausmīgajā noziegumā, kurā atzinies Stavrogins, jo katrs no mums nes daļu velna un ļaunuma un katram no mums ir brīdi savā dzīvē jāizdara izvēles - vai esi gatavs pieņemt Spēka tumšo pusi vai nē. Un tad tas viss atgriežas 20 gadu pagātnē, mūziklā Nord-Ost, kura laikā notikusī teroristu ielaušanās kļuva par vienu no signāliem tam, kāds tieši ļaunums ir izveidojies padomijas mantiniecē un kādu ceļu tas ies tālāk. Un skaidrs, ka vairums tad, un vēl vēlāk, un kaut kādā mērā arī tevi un mani ieskaitot, tikai ar laiku apjauta, kādā dirsā tas viss iet un ka sen jau vajadzēja visur skanēt trauksmes signalizācijai. Bet neskanēja.
Un tad ir veids, kā viena vienīga aktrise šo visu drāmu uz skatuves izspēlē, reizē esot literatūras skolotāja, mācītājs, pedofīls, pedofīla upuris un arī neitrālā bezemociju teicēja. Tas viss - bez lieka teatrāluma, bez pārmērīgiem žestiem, bet roku laušanas, vaikstīšanās un kliegšanas, ļoti koncentrēti un ļoti jaudīgi. Man joprojām nav viedokļa, vai Hamatovai par šo izrādi vajadzēja dot Spēlmaņu nakts balvu, ir pietiekami daudz argumentu, lai teiktu, ka Nē - bet no tā brīža, kad viņa bija nominēta, gan vairs nedot nevarēja, jo pieņemu, ka saliekot viens pret vienu šo viņas lomu ar pārējām nominantēm, baigās konkurences nebūtu. Gala secinājums - izrāde ir spēcīga (un tās noslēgums bez aplausiem vispār gāž no kājām), bet ar visu to nav tā, ka tagad pa galvu, pa kaklu skriešu un pirkšu biļetes uz jebkuru izrādi ar Hamatovas piedalīšanos. Proti, es neesmu noburts, es tik vien, kā atzīstu, ka šo konkrēto izrādi ir vērts redzēt - bet tāpat nesākšu te aģitēt, ka visiem jāiet skatīties, kā spēlē Hamatova.
To, par ko ir šī izrāde, biju aptuveni dzirdējis neilgi pēc tās pirmizrādes, bet, uz teātri iedams, to biju sen aizmirsis. Kaut kur bija lasīts, ka tā esot Hamatovas grēksūdzē, bet šim apgalvojumam īsti ticēt nevar, lai gan - kā lai to ņem, varbūt arī var, tikai tādā gadījumā tā nav tāda grēksūdze, kā to varētu gaidīt. Aktrise izrādē ir viena, viņas varone ir pusmūža krievu literatūras skolotāja piemaskavā, kuras vienīgais sarunu biedrs (ja to šādi var saukt) ir mūžam ieslēgtais televizors, kas, kā jau pieklājas televizoram taipus Abrenei (un bieži arī šaipus) rāda vienu vienīgu sūdu. Taču stāsts nav tikai par šo skolotāju un to, kālab viņa dzīvo vai, pareizāk, eksistē viena, bet vairāk par ļaunumu kā tādu. Un, ja tev nepieciešama autoritāte cilvēka ļaunuma jautājumos, vienmēr vari vērsties pie Dostojevska. Tomēr tādu Dostojevski, kādu var satikt šajā izrādē, arī krievu literatūras skolotājas parasti nepazīst - izrādes centrālo daļu veido cenzūras aizliegta nodaļa no Dostojevska "Velniem", kuras antivaronis itin labi iederētos tajā pašā zemē arī mūsu laikos. Un tieši šī antivaroņa Stavrogina pseido grēksūdze ir tā, kura pirmā nāk prātā saistībā ar šo izrādi, taču, kā to uzsver mācītājs, kurš to uzklausa - patiesībā jau tā nav nekāda grēksūdze, jo tajā iztrūkst grēksūdzes sāls - nožēla, bet gan drīzāk grēktīksmināšanās. Un īstā grēksūdze ir tā, ko izsaka mācītājs, ka viņš ir līdzvainīgs šausmīgajā noziegumā, kurā atzinies Stavrogins, jo katrs no mums nes daļu velna un ļaunuma un katram no mums ir brīdi savā dzīvē jāizdara izvēles - vai esi gatavs pieņemt Spēka tumšo pusi vai nē. Un tad tas viss atgriežas 20 gadu pagātnē, mūziklā Nord-Ost, kura laikā notikusī teroristu ielaušanās kļuva par vienu no signāliem tam, kāds tieši ļaunums ir izveidojies padomijas mantiniecē un kādu ceļu tas ies tālāk. Un skaidrs, ka vairums tad, un vēl vēlāk, un kaut kādā mērā arī tevi un mani ieskaitot, tikai ar laiku apjauta, kādā dirsā tas viss iet un ka sen jau vajadzēja visur skanēt trauksmes signalizācijai. Bet neskanēja.
Un tad ir veids, kā viena vienīga aktrise šo visu drāmu uz skatuves izspēlē, reizē esot literatūras skolotāja, mācītājs, pedofīls, pedofīla upuris un arī neitrālā bezemociju teicēja. Tas viss - bez lieka teatrāluma, bez pārmērīgiem žestiem, bet roku laušanas, vaikstīšanās un kliegšanas, ļoti koncentrēti un ļoti jaudīgi. Man joprojām nav viedokļa, vai Hamatovai par šo izrādi vajadzēja dot Spēlmaņu nakts balvu, ir pietiekami daudz argumentu, lai teiktu, ka Nē - bet no tā brīža, kad viņa bija nominēta, gan vairs nedot nevarēja, jo pieņemu, ka saliekot viens pret vienu šo viņas lomu ar pārējām nominantēm, baigās konkurences nebūtu. Gala secinājums - izrāde ir spēcīga (un tās noslēgums bez aplausiem vispār gāž no kājām), bet ar visu to nav tā, ka tagad pa galvu, pa kaklu skriešu un pirkšu biļetes uz jebkuru izrādi ar Hamatovas piedalīšanos. Proti, es neesmu noburts, es tik vien, kā atzīstu, ka šo konkrēto izrādi ir vērts redzēt - bet tāpat nesākšu te aģitēt, ka visiem jāiet skatīties, kā spēlē Hamatova.
2023-10-05
comments powered by Disqus