Benzīnvīrs

Iepriekšējais Dirty Deal Teatro apmeklējums ("Trauki") mums tik ļoti patika, ka par spīti tam, ka šogad esam stastistiķi, kas apmeklē dažādus teātrus, vēl šajā pavasarī tur atgriezāmies uz "Benzīnvīru" - šķiet, ka šobrīd karstāko no DDT iestudējumiem.

Kas īsti ir Benzīnvīrs? Izrādes anotācija vēsta sekojošo: "Agrāk viņu sauca par Kasparu G. Tagad viņš ir Benzīnvīrs. Netīrs, ģērbies vienās skrandās, viņš klaiņo pa dažādiem Latvijas benzīntankiem, elpo benzīnu un ļoti daudz smejas. Dažkārt viņu arestē kādas pašvaldības policija, aizved ārstēties, bet viņš vienmēr izbēg. Viņš izbēg, lai atgrieztos savā pasaulē, pilnā pārsteidzošu tēlu un notikumu." Tātad, sižetiskā izrādes puse stāsta par kādu ne gluži pie pilna saprāta esošu bezpajumtnieku un viņa likteni. Tādu Benzīnvīru Latvijā nav mazums, un jāatzīst, ka arī es katru dienu vienu no viņiem sastopu. Teju jebkurā diennakts stundā tu vari viņu sastapt klīstam pa Lāčplēša-Tērbatas-Ģertrūdes-Barona kvartālu. Dzeltena jaka ar kapuci, bārda, netīras bikses, nemitīga žestikulēšana un sarunāšanās pašam ar sevi. Mūsu birojā viņu dēvē par "30 cent" - līdzīgi kā reperi, tikai lētāk, jo šis vīrietis garāmejot tev allaž pavaicās, vai tev neatradīsies 30 centi. Visbiežāk gan viņš pat nesagaidījis tavu noliedzošo atbildi jau būs paslīdējis garām. Kur skatās sabiedrība, kur skatāmies mēs? Kam vispār būtu jārūpējas par "30 centiem" un par Benzīnvīru? Ko mēs varam prasīt no valsts un ko varam prasīt no sevis? Šādi jautājumi izrādē tiek doti, bet īsti netiek atbildēti.

Pats Benzīnvīrs, kuru šeit atveido Krievu Drāmas aktieris Andrejs Možeiko, nav pat īsti centrālais izrādes personāžs, jo viņa klātesamība šai pasaulē ir daļēja, daudz vairāk laika viņš pavada tur, otrpus, kur tas lai arī nebūtu. Tāpēc šī izrāde primāri saistās ar Ivaru Krastu (JRT) un Edgaru Kaufeldu (Leļļu teātris), kuri izrādes gaitā pārtop no viena tēla otrā. Daļa šo tēlu ir spilgti un atmiņā paliekoši, daļa - varbūt arī spilgti, bet ne sevišķi aizraujoši. Jā, tas, kas attiecās uz stāstījumu par Benzīnvīra dzīvi, tas man patika gluži labi, bet iestarpinājuma ainas - ļoti neviendabīgas kvalitātes. Jā, es saprotu, ka izrādē tiek atainota dažādu līdzcilvēku vienaldzīga attieksme un atšķirīgie veidi, kā nelikties ne zinis par Kaspara G. problēmām, bet ne viss nostrādāja un brīžiem man bija grūti saprast, par ko skatītāji man apkārt tik dzīvi smejas. Šoferis - labs. Dziesma par Statoil - lieliska! Lietusmētelis - atraktīvs, bet nesaprotu, kādā sakarā. "Degpunktā" - tipisks komēdijšova skečs, pārāk stiepts. Autobusā kāpšanas aina - labi nospēlēta, bet par ilgu. Policisti - daudz par ilgu. Vispār šī izrāde man sasaucās ar filmās bieži novērotu parādību - ka tās saturu varētu noīsināt uz pusi, neko daudz nezaudējot, bet daudz iegūstot, jo ar dinamiku te brīžiem tā bija, kā bija. Jā, sirreālisms un augstā māksla, tas, protams, ir forši. Bet ja stundu un četrdesmit minūtes ilgas izrādes laikā es paspēju uzmest aci rokaspulkstenim, tātad līdz galam kaut kas man nav paticis.
2015-04-21
7.0
comments powered by Disqus