Dzīve kā ziņģe
Gandrīz ik reizes, kad nonāku bibliotēkā, kādu grāmatu paņemu no "šobrīd aktuāls" stenda. 2026. gada janvāris aizritēja Raimonda Paula 90 gadu jubilejas zīmē un līdz ar to nav nekāds brīnums, ka bibliotēkā bija izlikta visa ar Paula kungu saistītā literatūra. Būtu liels pārspīlējums teikt, ka es būtu sevišķs viņa daiļrades cienītājs, un pret Paulu kā personību mana attieksme arī ir sarežģīta. Ir lietas, ko nav iespējams noliegt: sākot jau ar to, ka pat lielākais skeptiķis būs spiests atzīt, ka lipīgu melodiju radīšanā Paulam ilgus gadu desmitus Latvijā nebija līdzvērtīgu konkurentu. Un tāpat pat lielākais viņa nīdējs, kuram varbūt tās lipīgās melodijas pa ausīm nāk ārā un vemt gribās, nevarēs noliegt, ka muzikālā (un ne tikai muzikālā) ilgmūžība, ko ir apliecinājis šī stāsta galvenais varonis, ir fenomenāla. Deviņdesmit gadu vecumā joprojām koncertēt, spēlēt klavieres, uzstāties publiski - tas tomēr ir kaut kas. Un, lai nu ko, bet atmiekšķējušās smadzenes Paulam arī nepārmetīsi, tas tev nav Imanta Kalniņa gadījums.
Protams, tas viss nebūt nenozīmē, ka vēlos kādu piespiest mīlēt Paulu. Līdzās patiešām kvalitatīvai popmūzikai (un ne tikai tai!) Pauls ir noteikti viens no galvenajiem atbildīgajiem kopējā latviešu tautas šlāgerizācijā, viņa devums politikas lauciņā ir, teikšu bez izskaistinājumiem - sūdīgs. Stāsts par Jaunatnes teātra slēgšanu un Paula ambīciju nesadzīvošanu ar Ādolfu Šapiro ir neskaitāmas reizes izrunāts, bet līdzās tam ir vēl daudz citu lietu, kuru dēļ Paulu kā politiķi nu nekādi negribētos celt saulītē. Arī šajā grāmatā fotogrāfiju sadaļā parādās Pauls līdzās kādam tobrīd jaunam vīrietim komplektā ar parakstu, ka Pauls politikā ieveda Aināru Šleseru. Un tā ir tiesa - fakin Šlesers savas politiķa gaitas aizsāka Paula "Jaunajā partijā" un par tās priekšsēdētāju kļuva tieši R. P. vietā. Turpinājums? Tuvība ar Šķēli un dalība Tautas partijā vienas no vēlēšanu lokomotīvēm statusā. Un tad vēl, maigi izsakoties, Paula ne sevišķi stingrais mugurkauls dažādos ar austrumu kaimiņvalsti saistītos jautājumos. Konkurss "Jaunais vilnis" bija tik acīmredzams "maigās varas" instruments, ka līdzās tam Rīgas "Ģinamo" ledushokeja komanda tiešām bija kategorijā "nejauksim sportu ar politiku". Tiesa, Šlesers un Šķēle turpat vien blakus "Ģinamo" arī stāvēja.
Un tomēr - Raimonds Pauls ir neapšaubāmi leģendārs mūziķis, personība. Un te nu mēs nonākam pie šīs grāmatas, ko par viņu uzrakstīja leģendārais "Kurzemes vārda" galvenais redaktors Andžils Remess. Pats autors gan norāda, ka tas nav biogrāfisks vēstījums, bet gan amizantu atgadījumu un notikumu apkopojums, ko par Paulu stāstījuši dažādi viņa laikabiedri. Līdz ar to grāmatas nosaukums varētu būt arī "Raimonds Pauls tautas anekdotos". Un tad jau šī grāmata būtu jāvērtē nevis pēc kritērija "vai uzskatu Raimondu Paulu par labu cilvēku", bet gan "vai šī ir laba grāmata". Un atbilde būtu - ir ok. Remess vispār nebija no tiem autoriem, kam būtu raksturīga aizraušanās ar stingru hronoloģiju, faktu pārbaudi, dziļu pētniecisko darbu vai jebkādām citām iezīmēm, kas raksturīgas man līdzīga tipa sausiņiem. Nē, viņš bija stāstnieks iz tās brandžas, kam patīk makšķernieku stāsti, proti, dažādi nepārbaudāmi pārspīlējumi un tā tālāk. Un tāda ir arī šī grāmata - dažādu raibu atgadījumu kaleidoskops, kur itin daudzi risinājušies vēl tajos laikos, kad Raimonds Pauls kārtīgi meta pa lampu, bet vēl paprāva čupa vispār ar Paulu ir saistīta diezgan sekundārā veidā - proti, rakstīti no liepājnieka skatu punkta, atstāstot kaut kādas savas pilsētas urbānās leģendas, tām minimāli piepinot klāt arī Paulu. Remess tomēr bija lokālpatriots, un, man par prieku, arī futbolu viņš pāris reizes te piemin, lai arī - ne gluži būtiskos apjomos un bez liekas faktu klātbūtnes. Saistoši rakstīt Remess nudien prata, un tāda ir arī šī viņa grāmata - līdzīga kā dažas citas, ko esmu lasījis. Viegli uztverama, nepretencioza, un patiešām tādā "ziņģes" režīmā. Un ziņģe, kā zināms, ne tikai nav augstā māksla, bet arī nav gluži "mūsu dziesma". Šādai grāmatai līdz ar to var piedot, ka tā pret savu varoni nav sevišķi kritiska, jo autora uzdevumu vidū nav bijis atbildēt uz jautājumu, kā Raimonda Paula devums būtu vērtējams plašākā izpratnē par "tautā mīlēts komponists". Jocīgu atgadījumu te ir daudz, liels uzsvars veltīts Paula asajam humoram (protams, allaž uzsverot, ka tas nekad nav ļauns), pieejamībai un tuvībai tautai, nopietnāku analīzi atstājot citiem. Nojaušu gan, ka tādu nopietnāku darbu ar mēģinājumu izvērtēt Paula devumu dažādos aspektos tuvākajās desmitgadēs mēs diez vai sagaidīsim (ja nu vienīgi no Armanda Pučes, bet tas tad būs sensacionālisma pilns, kategorisks un vienpusējs, kas atkal jau īstam izvērtējumam neatbilst), jo Raimonds Pauls - tas tomēr daudziem latviešiem ir svētums, un, domājams, tāds paliks vēl ilgi. Vai tas ir labi vai slikti, tas jau ir cits jautājums.
Protams, tas viss nebūt nenozīmē, ka vēlos kādu piespiest mīlēt Paulu. Līdzās patiešām kvalitatīvai popmūzikai (un ne tikai tai!) Pauls ir noteikti viens no galvenajiem atbildīgajiem kopējā latviešu tautas šlāgerizācijā, viņa devums politikas lauciņā ir, teikšu bez izskaistinājumiem - sūdīgs. Stāsts par Jaunatnes teātra slēgšanu un Paula ambīciju nesadzīvošanu ar Ādolfu Šapiro ir neskaitāmas reizes izrunāts, bet līdzās tam ir vēl daudz citu lietu, kuru dēļ Paulu kā politiķi nu nekādi negribētos celt saulītē. Arī šajā grāmatā fotogrāfiju sadaļā parādās Pauls līdzās kādam tobrīd jaunam vīrietim komplektā ar parakstu, ka Pauls politikā ieveda Aināru Šleseru. Un tā ir tiesa - fakin Šlesers savas politiķa gaitas aizsāka Paula "Jaunajā partijā" un par tās priekšsēdētāju kļuva tieši R. P. vietā. Turpinājums? Tuvība ar Šķēli un dalība Tautas partijā vienas no vēlēšanu lokomotīvēm statusā. Un tad vēl, maigi izsakoties, Paula ne sevišķi stingrais mugurkauls dažādos ar austrumu kaimiņvalsti saistītos jautājumos. Konkurss "Jaunais vilnis" bija tik acīmredzams "maigās varas" instruments, ka līdzās tam Rīgas "Ģinamo" ledushokeja komanda tiešām bija kategorijā "nejauksim sportu ar politiku". Tiesa, Šlesers un Šķēle turpat vien blakus "Ģinamo" arī stāvēja.
Un tomēr - Raimonds Pauls ir neapšaubāmi leģendārs mūziķis, personība. Un te nu mēs nonākam pie šīs grāmatas, ko par viņu uzrakstīja leģendārais "Kurzemes vārda" galvenais redaktors Andžils Remess. Pats autors gan norāda, ka tas nav biogrāfisks vēstījums, bet gan amizantu atgadījumu un notikumu apkopojums, ko par Paulu stāstījuši dažādi viņa laikabiedri. Līdz ar to grāmatas nosaukums varētu būt arī "Raimonds Pauls tautas anekdotos". Un tad jau šī grāmata būtu jāvērtē nevis pēc kritērija "vai uzskatu Raimondu Paulu par labu cilvēku", bet gan "vai šī ir laba grāmata". Un atbilde būtu - ir ok. Remess vispār nebija no tiem autoriem, kam būtu raksturīga aizraušanās ar stingru hronoloģiju, faktu pārbaudi, dziļu pētniecisko darbu vai jebkādām citām iezīmēm, kas raksturīgas man līdzīga tipa sausiņiem. Nē, viņš bija stāstnieks iz tās brandžas, kam patīk makšķernieku stāsti, proti, dažādi nepārbaudāmi pārspīlējumi un tā tālāk. Un tāda ir arī šī grāmata - dažādu raibu atgadījumu kaleidoskops, kur itin daudzi risinājušies vēl tajos laikos, kad Raimonds Pauls kārtīgi meta pa lampu, bet vēl paprāva čupa vispār ar Paulu ir saistīta diezgan sekundārā veidā - proti, rakstīti no liepājnieka skatu punkta, atstāstot kaut kādas savas pilsētas urbānās leģendas, tām minimāli piepinot klāt arī Paulu. Remess tomēr bija lokālpatriots, un, man par prieku, arī futbolu viņš pāris reizes te piemin, lai arī - ne gluži būtiskos apjomos un bez liekas faktu klātbūtnes. Saistoši rakstīt Remess nudien prata, un tāda ir arī šī viņa grāmata - līdzīga kā dažas citas, ko esmu lasījis. Viegli uztverama, nepretencioza, un patiešām tādā "ziņģes" režīmā. Un ziņģe, kā zināms, ne tikai nav augstā māksla, bet arī nav gluži "mūsu dziesma". Šādai grāmatai līdz ar to var piedot, ka tā pret savu varoni nav sevišķi kritiska, jo autora uzdevumu vidū nav bijis atbildēt uz jautājumu, kā Raimonda Paula devums būtu vērtējams plašākā izpratnē par "tautā mīlēts komponists". Jocīgu atgadījumu te ir daudz, liels uzsvars veltīts Paula asajam humoram (protams, allaž uzsverot, ka tas nekad nav ļauns), pieejamībai un tuvībai tautai, nopietnāku analīzi atstājot citiem. Nojaušu gan, ka tādu nopietnāku darbu ar mēģinājumu izvērtēt Paula devumu dažādos aspektos tuvākajās desmitgadēs mēs diez vai sagaidīsim (ja nu vienīgi no Armanda Pučes, bet tas tad būs sensacionālisma pilns, kategorisks un vienpusējs, kas atkal jau īstam izvērtējumam neatbilst), jo Raimonds Pauls - tas tomēr daudziem latviešiem ir svētums, un, domājams, tāds paliks vēl ilgi. Vai tas ir labi vai slikti, tas jau ir cits jautājums.
2026-02-02
comments powered by Disqus