Kazhes pierakstu burtnīca

Ar faktu, ka Anšlavs Eglītis savos trimdas gados Amerikā darbojās kā kino recenzents latviešu laikrakstam "Laiks", es, protams, biju pazīstams, taču ar viņa rakstīto par kino gan nē. Septiņdesmito gadu sākumā tapušais darbs "Lielais mēmais" stāsta gan par to, kā Eglītis redzēja kino pasauli, gan šo to arī par viņa paša dzīvi līdz šim punktam.

Izglītojošā aspektā man vērtīgākas noteikti šķita grāmatas pirmās nodaļas, kurās Eglītis pievēršas tā laika kinematogrāfam, par kuru man ir vismazāk zināšanu - mēmā kino laiks un pagājušā gadsimta trīsdesmitie gadi. Nē, nav tā, ka es pilnīgi neko no šīs ēras nebūtu redzējis, tomēr lielās bildes man tai noteikti trūkst, turklāt Eglītis vairāk pievēršas tam, ko no pasaules kino tolaik pazina un mīlēja Rīgā, un, tā kā Eglītis bija manu vecvecāku vienaudzis, šo varētu izmantot kā raksturojumu tam, kādas filmas viņi varētu būt skatījušies. Turklāt par šo periodu, kad Eglītis pats bija simtprocentīgi skatītājs no malas, kuram nebija iespējas nointervēt kādu Frici Langu vai Grētu Garbo, viņš raksta tiešām kopsavilkuma veidā, izceļot lielākās zvaigznes un notikumus, izvairoties no sīkumiem.

Lielākā daļa grāmatas teksta gan skar jau to laiku, kad Eglītis bija Holivudas ārzemju preses asociācijas biedrs (ha - nupat Wikipedia izlasīju, ka 2023. gadā dažādu skandālu rezultātā šī asociācija ir izbeigusi savu eksisteni). Šajā ziņā interesantākais bija stāstījums par to, kā viņš kļuva par tās biedru (par spīti labākajā gadījumā daļējai atbilsībai kritērijiem) un to, kā iekšējā kašķēšanās un strīdi šajā asociācijā lika viņam justies kā mājās - latviešu vidū. Kas attiecas uz to, ko Eglītis rakstīja par tā laika kino, jāņem vērā, ka viņa skatījums uz pasauli lielā mērā balstījās kritērijā "cik lielā mērā konkrētā kino personība ir pret vai par komunismu". Varu šo saprast cilvēcīgā līmenī, bet, kas attiecas uz filmu kvalitāti, tas, ka tu slavē, piemēram, Džonu Veinu un kritizē Luisu Bunjuelu. Tāpat pārāk liela daļa grāmatas veltīta dažādu slavenību mitekļu raksturojumam (MTV Cribs pirmsākumi?) un aprakstiem par kaut kādām aktuālām jaunām zvaigznītēm, kuru ilgtermiņa vērtība kino pasaulē bija nekāda. Tā kā grāmata paredzēta latviešu lasītājam, Eglītis atstāsta arī dažas ar padomijas līdzdalību tapušas propagandas filmas, kas Rietumu skatītājam rādīja idealizētu dzīvi aiz Dzelzs priekškara. Protams, šīs filmas citādi nebūtu ievērības vērtas, bet Eglīša stāstījums tās atdzīvina. Cita lieta, ka man grūti pieņemt to, cik kritiski viņš izturas pret Ingmaru Bergmanu (filmas pārāk drūmas), kamēr par vesterna žanru ir ja ne augstās domās, tad noteikti ne pārmērīgi kritiskās (kā lai arī Eglītis neuzturētu savu latviskumu, bija viņš amerikanizējies, dzīvojot Losandželosā). Protams, jāņem vērā arī, ka Eglītis tobrīd jau arī nebija nekāds jaunais, un visādas pārmaiņas viņam vairs īsti pieņemamas nebija - rokmūzika, hipiji, ļoti sāpīgi viņš reaģēja uz Vjetnamas kara pretiniekiem, tos visus, protams, metot komunistu maisā. Līdz ar to uzskatīt "Lielo mēmo" par kino vēstures pusenciklopēdisku izdevumu noteikti nevajadzētu - tas ir kino caur viena konkrēta cilvēka prizmu, kurš galīgi neslēpj savas simpātijas un antipātijas (kuras bieži neskarīt ar to, kā šīs lietas redzu es). Kā laikmeta liecība grāmata ir vērtīga, un manī pat varētu atmodināt interesi noskatīties kādu vecu filmu, bet diez vai tas jebkā materializēsies, jo uz šī gada 23. septembri stāvoklis ir tāds, ka šogad esmu redzējis vienu vienīgu filmu, un diez vai tagad atlikušajos mēnešos pieplakšu pie ekrāna un situācija būtiski mainīsies. Bet "Lielo mēmo" izlasīt ir visnotaļ interesanti, un te vismaz Eglītis neattēlo kokainu laulības dzīvi.