Casanovas Heimfahrt

Kazanovas mājupbraukšana itin prognozējami stāsta par to, kā slavenais pavedējs atgriežas savā jaunības dienu pilsētā Venēcijā. Vai precīzāk, tajā Kazanova plāno atgriezties Venēcijā.

Pēc mūsdienu standartiem Kazanova šajā grāmatā vēl itin normālā pavedēja vecumā - viņam ir 53, un šādos gados vismaz Holivudas vīri vēl pilnīgi noteikti skaitās jauni un iekārojami. Tomēr tajos laikos, kad dzīvoja pašpasludinātais ševaljē, skaidrs, ka vecumā virs piecdesmit gluži par tipisku mīlnieku viņš vairs nebija uzskatāms. Taču viens ir tas, par ko tevi uzskata citi, un kas cits - tavs personīgais viedoklis.

Artūra Šniclera garstāsts (vai īsromāns) nepretendē uz vēsturiskumu - tik vien kā daļa varoņu ir reāli, bet notikumi - ne visai, taču pat paša Kazanovas memuāri nav tas drošākais vēstures avots, līdz ar to nav nekādu iemeslu teikt, ka grāmatā aprakstītais būtu meli.

Stāsts īsumā ir šāds: ilgākas aktivitātes rezultātā Kazanova ir panācis to, ka viņam ir ļauts atgriezties Venēcijā, taču pa ceļam viņš sastop senu dienu paziņu Olivo, kurš jūtas pateicīgs Kazanovam par savu pārticību un laimīgo laulību, protams, neapzinoties, ka labvēlis ir itin labi iepazinis Olivo sievu. Sākotnēji Kazanova nevēlas piekrist Olivo piedāvājumam paciemoties pie sevis, taču izdzirdējis par tur sastopamu jaunu, skaistu un gudru radinieci, viņš tomēr piekrīt. Un tā sākas stāsts par novecojošo Kazanovu un jauno Markolīnu, kurā vecais izvirtulis liks lietā visus sava arsenāla trikus, lai sasniegtu vēlamo mērķi un kaut kādā mērā atdzīvinātu ilūziju, ka viņa laiks ir pagājis.

Šniclers necenšas būt pret savu varoni iejūtīgs - maksimālais, ko autora attieksmē pret Kazanovu var saskatīt, ir žēlums - laiks un novecošana tomēr nav nekāda jautrā tēma pat tad, ja tu no dabas esi blēdis un bezgodis. Šaubīties par to, ka tieši tāds Kazanova patiešām ir, nenākas, un būtu ļoti aplami apgalvot, ka izspēle, ko viņš realizē pret Markolīnu un viņas mīlnieku virsnieku Lorenci, nav pagalam pretīga. Bet tāds nu ir šis stāsts, un tam nav paredzēts atalgot tikumību (vienlaikus, atšķirībā no, teiksim, Marķīza de Sada darbiem, Šniclers arī sistemātiski neatalgo netikumu, drīzāk viņš seko šajā grāmatā daudzkārt pieminētā Voltēra pieejai "Kandidā" - tā nu tas notiek, un nav mana daļa, pareizi tas ir vai nepareizi).

Laikam jau jāsaka - patika man šī grāmata, un patīk man Šniclera daiļrade kā tāda, nav brīnums, ka viņa darbus itin bieži iestudē un ekranizē, un arī "Kazanovas atgriešanos" ir iespējams noskatīties kino variantā, turklāt vēl ar Alēnu Delonu titullomā.
2017-10-23
8.0
comments powered by Disqus