Super Marians
Hronoloģiski grāmata "Super Marians" tapa pirms cita Askolda Uldriķa darba, kas veltīts izcilam Latvijas futbolistam: "Es sēdēju tikai vienreiz", kas vēsta par pāragri dzīvi beigušā Andreja Rubina gaitām futbolā un ārpus tā, bet manās rokās 2018. gadā izdotais darbs "Super Marians" nonāca tikai tagad. Patiesībā arī tagad man nebija sevišķas intereses iepazīt šo grāmatu, taču biju ar bērniem bibliotēkā, tur bija eksponētas dažādas sporta grāmatas, un Jurģis parādija uz šo ar pirkstu, ka ir jāņem. Un es esmu paklausīgs cilvēks, tālab paņēmu.
Šķiet, esmu par šo tēmu jau rakstījis, ka patiesībā man nav sevišķas intereses par ievērojamu sportistu (pat futbolistu) dzīves aizkulisēm. Sen neesmu tādā vecumā, lai kādu no viņiem akli apjūsmotu un vēlētos uzzināt kaut ko vairāk, tāpat arī man nav vēlmes atklāt kaut kādas nepatīkamas detaļas, kuru dēļ secināt - nē, šitais čalis tomēr nevar būt mans elks. Būtisks iemesls - tas fakts, ka kāds spēj, piemēram, atdot perfektu piespēli pāri visam laukumam vai regulāri gūt vārtus "šķērītē", vai ātrāk par citiem veikt distanci trasē, braucot ar bērnu velosipēdu, manās acīs nepadara šo cilvēku par varoni, kuram vajadzētu tiekties līdzināties un kura viedoklis būtu aktuāls arī jautājumos ārpus viņa tiešās darbības sportā. Turklāt vēl attiecībā uz Latvijas futbolistiem (un ne tikai futbolistiem) mani piesardzīgu dara apstāklis, ka visai liela varbūtība, ka konkrētajam cilvēkam nav gluži tādi uzskati kā man par tēmu "kam pieder Krima" un vai stadionos ir jādzied "putin - huilo!" Te uzreiz var piebilst, ka konkrētā grāmata pēdējam jautājumam potenciālu atbildi sniedz - ne velti tajā ir iekļauta fotogrāfija, kurā Pahars ir kopā redzams kopā ar citiem Latvijas futbolistiem, kas tolaik spēlēja Anglijā un viens no viņiem (Imants Bleidelis) ir kreklā ar lieliem burtiem cccp. Te gan man vairāk jautājumu ir ne pašam Paharam, bet gan Askoldam Uldriķim, kurš kā grāmatas autors varētu būt tai pievienotajā fotomateriālā izvēlējies neiekļaut saturu ar šo burtu kombināciju.
Vairāk gan man pretenziju pret Uldriķi ir tālab, ka līdzīgi kā Rubinam veltītā grāmata, "Super Marians" lielākoties ir garlaicīga lasāmviela. Tiesa, Pahara gadījumā pie vainas daļēji varētu būt arī tas apstāklis, ka nekur nav teikts, ka bijušais lieliskais Anglijas Premjerlīgas vārtu guvējs ir interesants cilvēks. Jā, viņam bija (pēc Latvijas standartiem) izcila karjera Anglijā, bet - vai tas automātiski ir aizraujošs stāsts? Ja vēl ņem vērā, ka man nav praktiski nekādas intereses par tiem treneriem, kuri viņu vadīja "Southampton" gados, kamēr viss, kas attiecas uz Mariana dzīvi ārpus futbola, te ir aprakstīts absolūti sausi (nē, mani patiesībā baigi neinteresē, kālab viņš izšķīrās no savām sievām, bet tas nemaina faktu, ka man arī nepatīk, kā tas ir atstāstīts). Vēl viena grāmatas īpatnība - kā ievadā min pats Uldriķis, daļa satura tapa vēl pirms ilgāka laika un tas ir jauneklīgāka Mariana Pahara vēstījums, kas daļēji papildināts ar nobriedušāka prāta komentāriem, bet grāmatas plūdums vai nu šī vai citu iemeslu dēļ padevies gaužām nelīdzens, turklāt brīžām teksti (kurus pierakstījis, protams, Uldriķis, bet stāstīti tie ir pirmajā personā), šķiet nākuši nevis no cilvēka vecumā izteikti virs 40, un pat ne virs 30 (kā varētu būt agrākajos fragmentos), bet labi ja 20 gadi - līdzīgā manierē kā PPK raidījumos ar pārāk jauniem viesiem, kuriem vēl īsti nav, ko pastāstīt.
Nenoliedzami, grāmatai ir sava vērtība - Mariana Pahara skatījums uz Euro 2004 atlasi un finālturnīru mazliet atšķiras no tā, kādu to pierasts redzēt (kā nekā, viņš, būdams Anglijas Premjerlīgas kluba spēlētājs, vēlējās sev daudz lielāku lomu šajā stāstā un līdz ar to daudz ko vērtē kritiski), tāpat ir mazliet ieskata deviņdesmito gadu Latvijas futbola Virslīgā, kā arī atsevišķi amizanti atgadījumi no viņa karjeras (komplektā gan ar lielu daudzumu diezgan bēdīga teksta, zinot to, cik daudz tās pēdējos gados Pahars cīnījās ar dažādām traumām). Vai šī grāmata jebkādā mērā atbild uz jautājumu - kas bija tas, kas ļāva Paharam klubu karjerā pacelties tik augstu (un - kas neļauj mūsdienu Latvijas futbolistiem kaut nedaudz tam tuvoties)? Nē, manuprāt, šādu atbilžu šajā grāmatā nav, un arī kopumā pārāk liela šī izdevuma daļa šķiet pārāk bezpersoniska (bet - iespējams, ka tieši tāds cilvēks ir Marians Pahars), turklāt tā nemaz nepievēršas vienai no interesantākajām viņa biogrāfijas daļām - kļūšanu par Latvijas futbola izlases treneri, kam pēc kāda laiciņa sekoja Aleksandra Starkova kļūšana par Pahara asistentu, tai skaitā jautājumam - kurš reāli kuram bija asistents, līdz ar to pēcgarša grāmatai ir diezgan nekāda. Ok, esmu izlasījis, bet emociju nav daudz.
Šķiet, esmu par šo tēmu jau rakstījis, ka patiesībā man nav sevišķas intereses par ievērojamu sportistu (pat futbolistu) dzīves aizkulisēm. Sen neesmu tādā vecumā, lai kādu no viņiem akli apjūsmotu un vēlētos uzzināt kaut ko vairāk, tāpat arī man nav vēlmes atklāt kaut kādas nepatīkamas detaļas, kuru dēļ secināt - nē, šitais čalis tomēr nevar būt mans elks. Būtisks iemesls - tas fakts, ka kāds spēj, piemēram, atdot perfektu piespēli pāri visam laukumam vai regulāri gūt vārtus "šķērītē", vai ātrāk par citiem veikt distanci trasē, braucot ar bērnu velosipēdu, manās acīs nepadara šo cilvēku par varoni, kuram vajadzētu tiekties līdzināties un kura viedoklis būtu aktuāls arī jautājumos ārpus viņa tiešās darbības sportā. Turklāt vēl attiecībā uz Latvijas futbolistiem (un ne tikai futbolistiem) mani piesardzīgu dara apstāklis, ka visai liela varbūtība, ka konkrētajam cilvēkam nav gluži tādi uzskati kā man par tēmu "kam pieder Krima" un vai stadionos ir jādzied "putin - huilo!" Te uzreiz var piebilst, ka konkrētā grāmata pēdējam jautājumam potenciālu atbildi sniedz - ne velti tajā ir iekļauta fotogrāfija, kurā Pahars ir kopā redzams kopā ar citiem Latvijas futbolistiem, kas tolaik spēlēja Anglijā un viens no viņiem (Imants Bleidelis) ir kreklā ar lieliem burtiem cccp. Te gan man vairāk jautājumu ir ne pašam Paharam, bet gan Askoldam Uldriķim, kurš kā grāmatas autors varētu būt tai pievienotajā fotomateriālā izvēlējies neiekļaut saturu ar šo burtu kombināciju.
Vairāk gan man pretenziju pret Uldriķi ir tālab, ka līdzīgi kā Rubinam veltītā grāmata, "Super Marians" lielākoties ir garlaicīga lasāmviela. Tiesa, Pahara gadījumā pie vainas daļēji varētu būt arī tas apstāklis, ka nekur nav teikts, ka bijušais lieliskais Anglijas Premjerlīgas vārtu guvējs ir interesants cilvēks. Jā, viņam bija (pēc Latvijas standartiem) izcila karjera Anglijā, bet - vai tas automātiski ir aizraujošs stāsts? Ja vēl ņem vērā, ka man nav praktiski nekādas intereses par tiem treneriem, kuri viņu vadīja "Southampton" gados, kamēr viss, kas attiecas uz Mariana dzīvi ārpus futbola, te ir aprakstīts absolūti sausi (nē, mani patiesībā baigi neinteresē, kālab viņš izšķīrās no savām sievām, bet tas nemaina faktu, ka man arī nepatīk, kā tas ir atstāstīts). Vēl viena grāmatas īpatnība - kā ievadā min pats Uldriķis, daļa satura tapa vēl pirms ilgāka laika un tas ir jauneklīgāka Mariana Pahara vēstījums, kas daļēji papildināts ar nobriedušāka prāta komentāriem, bet grāmatas plūdums vai nu šī vai citu iemeslu dēļ padevies gaužām nelīdzens, turklāt brīžām teksti (kurus pierakstījis, protams, Uldriķis, bet stāstīti tie ir pirmajā personā), šķiet nākuši nevis no cilvēka vecumā izteikti virs 40, un pat ne virs 30 (kā varētu būt agrākajos fragmentos), bet labi ja 20 gadi - līdzīgā manierē kā PPK raidījumos ar pārāk jauniem viesiem, kuriem vēl īsti nav, ko pastāstīt.
Nenoliedzami, grāmatai ir sava vērtība - Mariana Pahara skatījums uz Euro 2004 atlasi un finālturnīru mazliet atšķiras no tā, kādu to pierasts redzēt (kā nekā, viņš, būdams Anglijas Premjerlīgas kluba spēlētājs, vēlējās sev daudz lielāku lomu šajā stāstā un līdz ar to daudz ko vērtē kritiski), tāpat ir mazliet ieskata deviņdesmito gadu Latvijas futbola Virslīgā, kā arī atsevišķi amizanti atgadījumi no viņa karjeras (komplektā gan ar lielu daudzumu diezgan bēdīga teksta, zinot to, cik daudz tās pēdējos gados Pahars cīnījās ar dažādām traumām). Vai šī grāmata jebkādā mērā atbild uz jautājumu - kas bija tas, kas ļāva Paharam klubu karjerā pacelties tik augstu (un - kas neļauj mūsdienu Latvijas futbolistiem kaut nedaudz tam tuvoties)? Nē, manuprāt, šādu atbilžu šajā grāmatā nav, un arī kopumā pārāk liela šī izdevuma daļa šķiet pārāk bezpersoniska (bet - iespējams, ka tieši tāds cilvēks ir Marians Pahars), turklāt tā nemaz nepievēršas vienai no interesantākajām viņa biogrāfijas daļām - kļūšanu par Latvijas futbola izlases treneri, kam pēc kāda laiciņa sekoja Aleksandra Starkova kļūšana par Pahara asistentu, tai skaitā jautājumam - kurš reāli kuram bija asistents, līdz ar to pēcgarša grāmatai ir diezgan nekāda. Ok, esmu izlasījis, bet emociju nav daudz.
2024-07-05
comments powered by Disqus