Kazhes pierakstu burtnīca

Jau trešo reizi šogad sanāca kāda darīšana ar Slapjo kaķi. Pirmo reizi - Ziemā uz slēpēm, otro - vasarā (nosacīti) sacensību režīmā un tagad - pa klasisko. Proti, izejot Slapjā kaķa wherigo maršrutu godīgā stilā vasarā.

Ierosinājums doties pēc kaķa nāca no manis. Piedalījās Andris un Vitālijs. Vispār jau īsti normāls es droši vien neesmu - man taču slēpnis bija atrasts, viņiem - nē. Bet tas, ka kaut kas iepriekš ir darīts, taču nav šķērslis to darīt vēlreiz, drīzāk otrādi.
Pirms starta katram no mums bija sava izpratne par to, cik daudz laika mums prasīs maršruts. Lielākais optimists Vitālijs rēķinājās, ka mums varētu pietikt ar piecām stundām. Lielākais pesimists es - ka vajadzētu mēģināt tikt cauri deviņās stundās. Izrādījās, ka arī es biju pārāk optimistisks.
Laiks bija labs, silts, uz dienas otro pusi pat saulains. Kā jau allaž, neiztika bez stratēģiskām kļūdām manā izpildījumā. Jaku būtu varējis līdzi neņemt. Toties vairāk pārtikas būtu noderējis. Un doma peldēt ar telefonu vienkārši ieliktu bikšu kabatā ar pamatojumu "tas skaitās ūdensdrošs" nebija prātīga. Rezultātā pēc drusku vairāk kā pirmajiem 10 punktiem telefona manā rīcībā vairs nebija, vai pareizāk - tas bija daļēji. Tā ekrāns rādīja dažādus "gļukus", kas galīgi nešķita iepriecinoši. Beidzās gan šis stāsts labi - mājās telefonu izžāvēju un tam nekas nekaiš (tā vismaz šķiet).
Cik kilometrus nogājām - nezinu, neskaitīju. Bet gāja visai smagi - man jau startā kājas nebija izcili žirgtas, jo piektdienas rīta 24km skrējiens nebija gluži sīkums, un nebija tā, ka ar katru kilometru kļūtu arvien vieglāk un vieglāk. Vienlaikus, manuprāt, visvairāk trūka tieši enerģijas, ko varētu uzņemt no kādas pārtikas - līdzi man bija burciņa ar paštaisītu kabaču-burkānu sautējumu un trīs mazie graudu batoniņi, ar ko visai dienai bija izteikti par maz.
Protams, tad, kad viss bija cauri un pa laipu cilpojām uz mašīnas pusi, solis atkal kļuva raits un šķita, ka varētu iet vēl un vēl.
Vispār jau, protams, bija forši.