Kazhes pierakstu burtnīca

Jūrmalas rogainings bija paredzēts kā iesildīšanās pirms Rīgas rogaininga. Ne tādā ziņā, ka Rīgas rogainings būtu kaut kas lielāks un svarīgāks, bet tādā, ka Auces aeroklubs Rīgā bija paredzējis startēt jaunā sastāvā un gribējās saprast, uz kādu kilometrāžu šāda blice var pretendēt. Reāli gan ir tā, ka tieši Jūrmalā bija reālākas iespējas cīnīties par vietu trijniekā, un Jūrmala vispār ir labi piemērota, lai kārtīgi izskrietos.

AA šoreiz bija paredzēts, ka pārstāvēsim trijatā, veidojot Prezi/Infogram komandu, kur līdzās man būtu Maksims (ar kuru skrēju pērn Rīgas rudens rogainingā, bet šī gada laikā Maksims ir mežonīgi pielicis fiziskajā, aizejot man garām otrajā kosmiskajā ātrumā) un Roberts, par kuru bija zināms, ka viņš rogainingos piedalās diezgan regulāri un par mani varētu būt mazliet, bet tomēr ātrāks.

Sacensību rītā gan atklājās, ka esam palikuši tikai divi - Maksimam nebija pilnā kārtībā veselība un viņš izvēlējās nestartēt. Neko darīt, jāskrien tādā sastāvā, kāds pieejams. Sanāca nedaudz komunikācijas trūkums, kā rezultātā ne Roberts, ne es nepaņēmām līdzi kartonu un piespraudes, līdz ar to maršruta plānošana notika ne pašā zinātniskākajā veidā. Apskatījuši karti, uzreiz izlēmām, ka vispirms ir "jānolasa" visi punkti Jūrmalā, jo tur būs ātra skriešana un ir pietiekami bagātīgs punktu klāsts, bet pēc tam, atbilstoši mūsu rīcībā atlikušajam laikam - vizīte Priedainē un Vārnukrogā. Jāatzīst, ka to otro daļu reāli pavirši uzmetām, un labi, ka aprēķins izrādījās gana precīzs, jo tur noteikti varēja ieberzties ar pārtērētu (vai nepietiekami iztērētu) laiku, un varbūt būtu bijis vērts paštukot, kā varēja distanci mazliet tomēr optimizēt.


Par Jūrmalas galu gan nekādu šaubu nebija - tur viss bija izplānots ļoti pareizi. Protams, šo posmu mēs skrējām ātri, kā jau distances sākumā un vēl lielākoties pa asfaltu, bet šaubos, ka kaut kur citur mēs divu stundu laikā būtu savākuši 91 punktu (pa stundām - 46 un 45 punkti). Tad sekoja garāks pārskrējiens (tur īsti variantu nebija), un mazliet iepēršanās dubļu ceļā, kur pamatīgi kritās ātrums, rezultātā trešajā stundā mums ienācās vairs tikai 18 punkti. Turpinājums atkal bija cerīgāks, jo bijām sasnieguši "treknāku" apvidu, un ceturtā stunda atkal ienesa 39 punktus. Vēl 30 punktus pielasījām piektajā stundā, kur sapratām, ka būs mazliet jāīsina ieplānotā distance, ja ceram iekļauties kontrollaikā (tiesa, tos divus punktus, ko "nometām", bijām jau rēķinājušies, ka varētu nepaņemt, jo pārāk liela izskatījās kilometrāža pa azimutu). Un tad vēl pēdējā stunda ar 21 ienākušos punktu, kas summā deva 199 punktus.

Par tēmu "kā mums īsti gāja" jāatzīst, ka, pirmkārt, brīžiem fiziski man galīgi nebija viegli - ja tu sešās stundās veic 51.5 km ar manu fizisko sagatavotību, tas ir ļoti labs rezultāts. Līdz ar to sūdzības par pašsajūtu, protams, bija. Bet tās nekļuva traģiskas, līdz ar to kopumā jūtos apmierināts. Arī tagad - nākamajā rītā - varu teikt, ka kājas jūtas piedzītas, bet vismaz muskuļi nesāp, kas ir visnotaļ iepriecinoši. Atšķirībā no nelāgās pieredzes pirms pāris nedēļām Valkā, nebija sūdzību arī par vēderu (tiesa, aizdomīgas aronijas šoreiz neēdu un arī smiltsērkšķu krūmiem skrēju garām ar līkumu). Galva pāris reizes aizgāja ciet, bet tā kā orientējāmies abi, nekādas problēmas no tā neradās, jo Robis mani piesedza. Tāpat kā es sekoju kartei tajos brīžos, kad galva ciet gāja Robim. Līdz ar to par komandas darbu jāsaka - viss bija kārtībā. Pēdējos kilometros grūtāk gāja Robim, līdz ar to uz finišu ātrumu izteikti nometām, bet tad jau bija skaidrs, ka vismaz kontrollaikā mēs iekļausimies. Tiesa, kā izrādījās, komanda, kas bija mums tieši priekšā, mūs apsteidza labāka finiša laika dēļ. Taču tik daudz, cik viņi mūs apsteidza, mēs tāpat ievinnēt nevarētu - apskatoties mūsu tempa kritumu pēdējos kilometros, jāsaka - turpinot skriet uz savu tā brīža maksimumu, mēs varētu ievinnēt kādas piecas minūtes, vēl trakāk forsējot, varbūt sešas, bet zaudējām mēs summā desmit minūtes, un tik daudz atgūt mēs nekādi nebūtu varējuši. Līdz ar to pacelties par kādu vietu augstāk mēs būtu varējuši tikai, izvēloties mazliet optimālāku maršrutu (bet arī šis, nudien, nebija slikts) vai - ar labāku fizisko sagatavotību.

Faktiski plānošanas ziņā vienīgā komanda, kura patiešām mūs pārspēja, bija tieši tā, kas mūs apsteidza par desmit minūtēm - Viesturs Šlosbergs un Renārs Skudra savāca tikpat punktu kā mēs ar mazliet mazāku distanci pa azimutu (un droši vien - arī reālo distanci). Vienlaikus viņi ieradās finišā 15 minūtes pirms kontrollaika, kas liecina - viņi būtu varējuši pieķert vēl kādu punktu klāt, un reāli noskriet vairāk kā mēs (proti - fiziski tāpat spēcīgāka komanda). Savukārt četras komandas aiz mums bija veikušas lielāku distanci kā mēs, kas atkal jau liecina par labu mūsu spontānajai plānošanai. Vēl viens būtisks faktors gan ir tāds, ka mēs principā iztikām bez kļūdām. Ok, bija divas vietas, kur varēja noskriet mazliet labāk - izmetām mazliet līkumu pie Lielupes, skrienot zem dzelzceļa, nevis pāri tam pie Lielupes stacijas (varētu būt pazaudēta minūte) un aizskrējām 20 metrus garām vienam punktam kāpās. Tas faktiski arī viss, kas liecina, ka kopumā tehniskais izpildījums mums bija līmenī. Protams, jāņem vērā, ka karte bija ļoti vienkārša, pat pēc rogainingu standartiem, bet arī vienkāršā kartē var gadīties lažas, līdz ar to priecājos, ka mums no tām izdevās izvairīties.

Ceļā starp priekšpēdējo un pēdējo kontrolpunktu mūs trasē atrada Maksims, kas ar velosipēdu bija ieradies mūs uzmundrināt, bet jāatzīst, ka gan es, gan Robis uz to laiku bijām tādā kondīcijā, ka īsti palīdzēt uzmundrināšana vairs nevarēja. Kad tev galvā ir viena doma - ir jāiztur līdz finišam, jebkādi lieki kairinājumi no malas vairs labumu nesniedz. Un tu vēl redzi, cik tam cilvēka uz velosipēda ir viegli, ka viņš vispār nepieliek nekādas pūles, lai pārvietotos ātrāk nekā tu, un tev kļūst vēl grūtsirdīgāk. Vienlaikus, nebūtu Maksims atbraucis līdz finišam, nebūtu man iespējas jau tagad rakstā ielikt pāris bildes, jo kas to lai zina, cik drīz fotomateriāls parādīsies Magnēta lapā.


Jā, tātad par rezultātiem. Kā izrādījās, kopējā ieskaitē mēs bijām ceturtie, bet MO grupā otrie. Uzvarēja Endijs Titomers un Signe Sirmā, kuri vēl turklāt finišā ieradās ar gandrīz 25 minūšu laika rezervi (par viņu tempu liecina tas, ka Jūrmalas posmā, ko veicām tādā pat secībā, kā viņi, bijām zaudējuši jau astoņas minūtes, ar visu to, ka tur mēs tiešām bijām gana ātri), taču visvairāk kontrolpunktu paņēma Guntars Žilinskis pārī ar Kasparu Adijānu, kuri gan pārtērēja laiku (tur, atkal runājot par fizisko spēju robežām, vērts pieminēt, ka Adijāns maratonu skrien zem trim stundām), un, kā jau rakstīju Šlosbergs/Skudra mūs apsteidza finiša laika ziņā. Kā teikt, priekšā mums nebija komandu, par kurām varētu teikt "nu, šitos jau gan vajadzēja noskriet!" Nē, patiešām nostartējām teju vai optimāli un ar rezultātu esam ļoti apmierināti. Tāpat jāatzīst, ka Robis izrādījās lielisks pārinieks, paldies viņam par piekrišanu startēt zem Auces aerokluba karoga!