Kazhes pierakstu burtnīca

Ja tev ir darīšana ar mirušu mūziķi, viens populārs veids, kā viņam izrādīt cieņu un mīlestību, ir dažādiem izpildītājiem (reizēm arī tikai vienam) ierakstīt savas variācijas par viņa dziesmām. Patiesībā to darīt var arī dzīva mūziķa gadījumā, bet tas nav būtiski. Ja darīšana ir ar dzejnieku - var ierakstīt dziesmas ar viņa dzejām. Bet ko darīt, ja tu neesi, bet gan rakstnieks un tas, kam tu vēlies izrādīt cieņu, arī ir rakstnieks? Diez vai populārākā rīcība šādā gadījumā būtu - aiz mīlestības pret Anšlavu Eglīti tu uzraksti savu variāciju par "Līgavu medniekiem", tikai tādu, kurā Epalts apprec Nikolīni un kopā ar viņu aizbrauc uz Ameriku. Vai arī ka tu savā manierē atstāsti kādu Ezeriņa noveli. Un arī šī grāmata nav tāda - dažādi autori neraksta gluži savas variācijas par Regīnas Ezeras darbiem, bet tikai var teikt, ka Regīna Ezera - gan kā rakstniece, gan kā personība kalpojusi par iedvesmu viņu darbiem.

Dažas no šīm ietekmēm ir acīmredzamas - te ir pāris darbi dienasgrāmatu formā (kas, manuprāt, ir grāmatas mazāk veiksmīgo fragmentu vidū - idejiski jau ir pareizi, ka tās ir pilnīgi citādas dienasgrāmatas, nekā tās, ko rakstīja Ezera - lai arī brīžiem ar atsauci uz viņu, bet pārāk smalki tie notikumi, pārāk nesavietojami ar to skarbo vienpatnes ikdienu, kas bija Ezerai, un mani arī neinteresē šo literāšu ikdiena). Rvīna Vardes darbs "Nebrīve", kas ir pa vidu starp Ezeras zooloģiskajām novelēm un Edgara Alana Po gotiku, gan mani uzrunāja. Atmiņā paliekošs ir Lauras Feldbergas "Šampanietis meitenēm", kurā kopā sasaucas Regīnas Ezeras literārās darbības labākie gadi un mūsdienu realitāte, kā arī kolorīts, bet Ezeras gaumē nelaimīgs personāžs. Tāpat ar aizrautību lasīju Aivara Madra recenziju par neeksistējošo filmas "Ezera sonāte" režisora versiju ("Izcilākā melodrāma latviešu kino vēsturē"), kas mani tik ļoti ieintriģēja, ka es biju spiests pārliecināties, ka nekādas šādas filmas, protams, nav. Un labi vārdi sakāmi par Gunta Bereļa personīgajām atmiņām saistībā ar Regīnu Ezeru un viņu netapušo kopdarbu (netapšanai par vainu lielā mērā kļuva Bereļa nevēlēšanās dzīvot "Briežos" pie Ezeras un kopā ar viņu dzert šņabi).

"Re" ir savdabīga grāmata, kura mazāk šķiet paredzēta lasīšanai, vairāk - dzīvei grāmatplauktā (jo tai ir visnotaļ oriģināls dizains un vāka noformējums), lasāma drīzāk pa fragmentam, nevis no vāka līdz vākam (bet es tā nemāku - es droši vien pat telefonu grāmatu lasītu no vāka līdz vākam), līdz ar to es teiktu - kā lasāmviela šis darbs mani ne tik ļoti aizrāva (un vispār jau visādi "tributes" nav mana tēma), bet savā grāmatu plauktā es šo grāmatu labprāt būtu iekļāvis.