Kazhes pierakstu burtnīca

Ir noticis brīnums! Vēl ne gads nav pagājis, bet "Balkānu bamšļa kokteilis" ir atgriezies! Kas zina, varbūt es šo ceļojuma aprakstu finišēšu vēl pirms Septiņu armiju kaujas, kurā reptiloīdi beidzot tiks sakauti par visiem lāgiem. Tālab, kamēr zobeni vēl kalvē - aši uz Balkāniem!


Rīts Belogradčikā man iesākās kā jau īstam atlētam pieklājas - ar skriešanu. Kā nekā tajā brīdī man vēl bija naivas cerības, ka mēnesi vēlāk es noskriešu maratonu, tāpēc vajadzēja gatavoties. Piecēlos rīta agrumā, kamēr manas dāmas (neba nu manas, bet tā izklausās labāk) vēl gulēja, un devos ārā. Šis bija itin nopietns skrējiens, jo no desmit kilometru distances pirmā puse bija diezgan intensīvi pret kalnu - kā nekā Belogradčika ir ievērojama ar savu cietoksni, bet tikai īpaši neattapīgi ļaudis nocietinās ielejā, rūpējoties par naidnieku ērtībām. Toties desmitnieka otrā puse bija patīkami viegla, tik viegla, ka es pat brīnos, ka tajā reizē neesmu uzstādījis kādu personīgo rekordu. Bet nekas - vismaz skrējiens bija veselīgs un es guvu tādu kā mini ieskatu tajā, ko īsti mums varēs sniegt Belogradčika kā pilsēta (pa gabalu pat redzēju tās cietoskni, bet līdz mūriem gluži neaizskrēju).


Kad pārrados, Iveta jau šiverējās virtuvē (kas atradās ārpus mūsu namiņa) un arī pārējās lēdijas vairs negulēja. Uzēdām brokastis un posāmies ceļā, vēl tikai ātri uzņemot kādu momentfoto ar gepardrakstu, kas klāja divguļamo gultu.

Tā kā Belogradčika kā pilsēta nemaz tik ļoti nevilināja, vispirms devāmies pastaigāt pa tās slavenajām klintīm, kuras arvien vairāk man atgādināja Krasnojarskas stabus (kā nekā tie redzēti gluži nesen - 1991.gada rudenī). Spēcīgi un individuāli klinšu veidojumi, kaut kas tāds, ko varētu iedomāties ieraudzīt Amerikā, vienīgi koijota un skrējējputna pietrūkst. Toties atradām vienu slēpnīti, bet nepadevāmies slinkumam un nebeidzām pastaigu uzreiz pēc tā atrašanas, bet aizgājām tālāk, uz vēl labāku skatu. Taču neierobežoti daudz nepaskatīsies, bija jābrauc vien uz cietoksni.


Belogradčikas cietokšņa pirmo iterāciju uzbūvēja vēl biedri romieši, taču nostiprināja to 14.gadsimtā bulgāru cars Ivans Statsimirs, padarot to par otro nozīmīgāko nocietinājumu reģionā aiz paša cara cietokšņa Baba Vida (labskanīgs nosaukums). Vēl pēc tam cietoksni pārbūvējuši turki, piesaistot franču un itāļu inženierus. Bet tas jau tevi neinteresē - tu no vēstures neko daudz negribi zināt, tev daudz labāk patiktu, ja es rakstītu par pupiem un alu. Un es tev pilnībā piekrītu - tas būtu daudz feināk, bet man kā hronistam par visu svarīgāka ir vēsturiskā patiesība, lai uz mani nevarētu rādīt ar pirkstu un teikt: "Melis, melis, kartupelis!" Tālab vien pateikšu, ka cietoksni izstaigājām, skatus izbaudījām, tuvākās klintis izstaigājām, slēpni atradām, uz Maguras alu aizbraucām.


Kas attiecas uz alu, tur uz mums itin labi nostrādāja reklāma brūno tūrisma ceļa norāžu veidā. Ja ne norādes, diez vai mēs uz tādu alu dotos - cik ilgi var uzturēties vienā valstī? Bet tā - aizbraucām gan. Iespējams, palīdzēja apziņa, ka katrā alas galā bija pa slēpnim, kas kopā nozīmēja uzreiz divus slēpņus. Tiesa, pirmo mēs nepaspējām atrast, jo alas apmeklēšana notika organizētas ekskursijas veidā un mums nepietika laika, bet otro neatradām, jo bija slinkums ilgi meklēt. Toties alu apskatījām gan. Maguras ala ir ievērojama ar to, ka tajā ir teju vai būtiskākie postpaleolīta ēras alu zīmējumi, taču tos stulbajiem tūristiem, protams, nerāda, jo viņi jau neko citu kā piezīmēt krāniņus tāpat nevarētu. Labi, varbūt es esmu pārāk skarbs - pupus arī piezīmētu.


Ar alas apmeklējumu beidzās mūsu Bulgārijas kultūras programma, tālab straujā gaitā posāmies uz Serbiju. Patiesībā jau tur bija nevājš gabaliņš - teju 300 kilometri, laiks, kurā kvalitatīvi aizmugurējās rindas pasažieri varētu iztukšot aptuveni divarpus litrus vīna. Diemžēl CNZ un Zane savus pienākumus pildīja labākajā gadījumā viduvēji, līdz ar to nekā jautra, ko ziņot par šo braucienu, man nav. Un varbūt arī labi, ka tā - jo cik var melot?

Izbraukšana no Eiropas Savienības un iebraukšana Serbijā nekādus sevišķus pārdzīvojumus neradīja - izbraucām un iebraucām, un tad jau atlika tik vien kā sekot ceļam. Par Belgradu pirms šī ceļojuma Iveta bija vairākas reizes vaicājusi - vai mums patiešām uz turieni vajag braukt? Un es katru reizi atbildēju - jā, mums uz turieni vajag braukt! Kā nekā šī ir viena no tām Eiropas pilsētām, kur dramatiski notikumi risinājušies salīdzinoši aizvakar, un tālab to apmeklēt noteikti ir vērts. Un Serbija vispār ir viena interesanta valsts par spīti tās drusku pārāk draudzīgajām attiecībām ar kādu Latvijas kaimiņvalsti.


Naktsmājas Belgradā mums bija sagādājusi Zane, vīrs vārdā Gorans, kurš mums pēc ienākšanas dzīvoklī nekavējoties piedāvā kādu pudeli veldzējoša alus un iespēju televizorā skatīties Anglijas premjerlīgu futbolā - ļoti saprātīga pieeja, es gribētu teikt. Kā jau tas pieklājas kaučsērferiem, Gorans noteikti nav tipisks serbs - viņš pat apzinās, ka eksistē tāda valsts Kosova, kura nav īsti Serbijas sastāvdaļa un ar savu devu humora stāsta to, kā viņa alga pēdējā kara laikā no tūkstoš dolāriem mēnesī bija pārvērtusies par vienu dolāru nedēļā un to, ka arī tolaik neviens nesaprata, kā par šādu naudu var izdzīvot. Toties mūsdienās par savu dzīvi viņam, domājams, nav pamata sūdzēties, jo viņš galīgi nav darba pārslogots un viņa nodarbošanās ir gana īpatnēja - iegādāties dažādas dīvainas lietas, ko piegādāt pa pastu ārzemēs dzīvojošiem serbiem, kuriem ir nostaļģija pēc kaut kā īpaša no dzimtenes.



Vakara programmā mums ir Belgradas apskate un vakariņas. Par pilsētu jāatzīst, ka tā ir tieši tāda, kā es to biju iztēlojies - dzīva un dinamiska, un ar cietoksni centrā (kā nu bez cietokšņiem!) - nez kādēļ man arī iepriekš bija šķitis, ka Belgrada ir tāda kā jauniešu pilsēta, par spīti visiem notikumiem, kas tur tik nesen norisinājušies. Drusku paklīstam pa pilsētu un tad dodamies uz Gorana ieteiktu restorānu. Tur mums gadās itin kolorīts viesmīlis, kurš acumirklī mūs identificē kā tūristus no Krievijas. Iespējams, tādēļ, ka mēģinām ar viņu sarunāties krieviski. Kā nekā - krievus šeit mīl un amurikāņus - ne visai. Tiesa, par to krievu valodu no mūsu puses varbūt arī kļūdos, gan jau, ka viņš vienkārši saskatīja mūsos austrumeiropiešu vaibstus. Bet čalis kolorīts - runā ar mums kaut kādā dīvainā valodā, kura noteikti nav ne serbu, ne krievu, bet pats viņš laikam domā, ka ir gan krievu. Interesanti, ka viesmīlis ir tik viszinošs, ka viņš mums neļauj pasūtīt ēdienu, bet izvēlas pats mūsu vietā un pamazām piekrauj mūsu galdu ar visādiem gardumiem. Par viņa izvēli sūdzēties nav pamata, ja nu vienīgi par daudzumiem, ar ko mums ir grūti tikt galā. Tikām pats viesmīlis ir sašutis par to, cik maz mēs dzeram - kas tie par krieviem, kas katram pasūta pa kausam alus un pat nevēlas pagarināt? Tas, ka kompānijā ir trīs dāmas un šoferis laikam jau nav svarīgi - Krievijā šādiem sīkumiem taču uzmanību neviens nepievērstu. Un tad seko prognozējamais jautājums no viesmīļa puses: vai jums patīk Putins? Uz ko atbildam diplomātiski - mums labāk patīk alus. Tiesa, ievērojot mūsu nīkulīgo dzeršanu var viegli saprast, ka Putins mums galīgi nav iecienītāko dzērienu vidū.


Biju solījis (kad gan tas bija), ka šajā nodaļā kaut ko pastāstīšu par skūpstīšanos Belgradas vecpilsētā. Tad nu te ir divas daļas - pirmkārt, tur ir daudz jauniešu, kuriem pašiem viss ir skaidrs, kā un kālab ir jādara. Otrkārt, un tas ir būtiskāk, kad meklējām kādu slēpni cietokšņa mūros (neveiksmīgi) un bija problēmas ar garām ejošajiem cilvēkiem, radās standarta doma, ka ar intensīvu skūpstīšanos pie mūra sienas varētu aizdomas no mums kā slēpņotājiem novērst. Tiesa, ievērojot serbiem raksturīgo homofobiju, cik droši tas būtu, ja galvenās varones būtu, piemēram, CNZ un Iveta, nevarēja galvot. Ne jau velti biju dzirdējis, ka šajā valstī esot populāra atrakcija iesēdināt homoseksuāļus degošos autobusos. Vai arī braukt tiem pāri ar degošiem autobusiem, kaut kāds viens no šiem variantiem, šķiet, ka bija. Domājams, arī Latvijā atrastos viens-otrs politiķis, kurš šādu praksi uzslavētu.


Mēs tikām finišējām vakariņas un atgriezāmies Gorana dzīvoklī (kas bija pavisam netālu). Izgulējāmies un no rīta vēl veicām mazu slēpņu tematikas tūrīti pa Belgradu dienas gaismā. Apskatījām Svētā Savas vārdā nosaukto katedrāli (uzcelta tik nesen, ka vēl nav pat pilnīgi gatava), kuras palīgkatedrālē (vai arī vienkārši - vecākā baznīcā blakus) Iveta tika pie lieldienu olas, vēl mazliet palūrējām uz Belgradas cilvēkiem un - ceļā, ceļā, ceļā.


Ciemos pie sevis mūs sauca neviens cits kā Emirs Kusturica.

Turpinājums, iespējams, vēl šogad.