Bergamo uz futbolu
Viens no plāna punktiem, ko parasti mēģinu iekļaut ceļojumos, ir kādas futbola spēles apmeklējums. Arī vizīte Bergamo nebija izņēmums. Patiesībā gan mana pieredze patiešām augsta līmeņa futbolā ir gaužām zema, līdz ar to spēle Atalanta - Hellas Verona kļuva par vienu no nopietnākajiem klubu mačiem, ko līdz šim esmu apmeklējis. Kā nekā Itālijas Serie A ir vismaz top 3 Eiropas līga (laikam jau šobrīd vidējais līmenis Spānijā un īpaši Anglijā ir augstāks). Līdz šim manā kontā no tā sauktā Eiropas lielā piecinieka līgām bija tik vien kā Vācijas Bundeslīgas lejasgala spēles apmeklējums pirms 25 gadiem, vēl tuvu šim līmenim bija Nīderlandes augstākās līgas mačs starp "Groningen" un "Ajax" (galvenokārt viesu komandas dēļ).
Biļešu iegāde uz futbolu Itālijā (vismaz uz Atalantas spēlēm) ir vienkārša - reģistrējies Internetā, samaksā un ej ar QR kodu uz stadionu. Patīkams kontrasts pret, piemēram, Ungāriju un Skotiju, kur spēļu apmeklēšanai nepieciešama kluba biedra karte, pēc kuras jāstāv fiziskā rindā. Protams, mazliet ērtāk būtu, ja reģistrācijas formai būtu pieejama arī autentiska angliska versija, nevis Google translate un ja man nebūtu jāizvēlas, kurā Itālijas provincē es dzīvoju (lai nenonāktu sektorā, kurā Bergamo apkārtnes iedzīvotājiem ieeja liegta), bet tie ir sīkumi.
Pie stadiona ierados nepilnu stundu pirms spēles sākuma - ar kaut cik pieklājīgu laika rezervi, bet ne pārāk agri, jo tomēr gāju bez jebkādas kompānijas. Iekļūšana stadionā bija organizēta ne gluži izcili - brīžiem rinda vispār nevirzījās uz priekšu, bet kādās 15-20 minūtēs stadionā tiku. Ar Atalantas stadionu, kas nes "Gewiss" vārdu, šobrīd situācija ir diezgan šaubīga - tajā notiek būvdarbi, viena tribīne ir celtniecības procesā, iekļūšana līdz ar to arī stadionā nav no visām pusēm. Mans lētais F sektors nez kāpēc nekur neparādījās norādēs stadiona teritorijā, labi, ka uz biļetes bija arī sektoru shēma, līdz ar to vajadzīgo vietu atradu salīdzinoši viegli.
Pirms spēles uz lielā ekrāna rādīja šo lielisko videoklipu ar Atalantai veltītu dziesmu no pagājušā gadsimta astoņdesmitajiem gadiem:
Tomēr prognozējami tā neizrādījās dziesma, ar kuru futbolisti dodas laukumā, šīs funkcijas pildīja viens no manu vidusskolas gadu ikoniskākajiem skaņdarbiem - "Apollo 440" ar "Stop the Rock":
Un tad tas roks sākās! Jau no pirmajām minūtēm mājinieku komanda apliecināja savu favorītes statusu, un metās nemitīgos uzbrukumos Veronas vārtiem. Te jāpiebilst, ka Bergamo ne tuvu nav viena no lielākajām Itālijas pilsētām, bet "Atalanta" pēdējos gados kļuvusi par ļoti nopietnu spēku Itālijas futbolā, spēlējusi Čempionu līgas ceturtdaļfinālā, šosezon jau sasniegusi UEFA Eiropas līgas pusfinālu, iepriekšējā kārtā pārliecinoši izsitot arī Liverpūli. Itālijas čempionātā gan šopavasar "Atalanta" sniegums nav bijis super pārliecinošs, domājams, ka vieta Čempionu līgā nākamajai sezonai netiks izcīnīta (ja nu vienīgi - caur uzvaru Eiropas līgā), kas gan ir visai reāli. Pirmos vārtus Bergamo komandas uzbrukuma līderis Skamaka guva jau spēles 13. minūtē, tad piecas minūtes vēlāk Edersons pārsvaru dubultoja un šķita - viesiem no Veronas no sagrāves neizbēgt. Un tas jau arī nebūtu brīnums - kamēr "Atalanta" ir viens no Serie A dūžiem, Verona ir pastarīte, kas cīnās par vietas līgā saglabāšanu. Atbilstoši portālam Transfermarkt, "Atalanta" ir piektā vērtīgākā komanda līgā ar tirgus vērtību 349 miljonu eiro apmērā, kamēr Verona - pēdējā ar 68 miljonu vērtību. 
Patiesībā es pat nebiju piefiksējis to, cik liela ir plaisa finansiālā ziņā starp tādām augšgala komandām un "Hellas Verona" kalibra vienībām. Lūk, komandu sākumsastāvi un to vērtības atbilstoši Transfermarkt:
Turklāt Bergamo komandas sastāvā nebija tās vērtīgākā spēlētāja - aizsarga Džordžo Skalvini, viņa vietā spēlējot vismazāk vērtīgajam futbolistam šajā sastāvā - veterānam Rafaelam Toloi, kurš gan Itālijas izlases sastāvā ir 2022. gada Eiropas čempions. Tikām Veronai nekādu lielu trumpju arī ārpus šīs reizes sastāva nebija. Līdz ar to tas droši vien bija loģiski, cik bezcerīga komanda izskatījās spēles pirmajā pusstundā. Bergamo komandai bija vēl vairākas labas vārtu gūšanas iespējas, un šķita - būs sagrāve, ja nu šoreiz bumba vārtos neielidoja, tad nākamreiz jau gan noteikti. Un tomēr tuvāk puslaika beigām arī Verona sāka spēlēt sakarīgāk, sakārtoja savu aizsardzību, vārtsargs vairs nepsihoja, ka viņam neviens nepalīdz, un arī uzbrukumā viesu komandai kaut kas sāka padoties. Taču tas, cik ļoti "Atalanta" negatava izgāja uz otro puslaiku, tāpat man kļuva par pārsteigumu. Nu jau Verona bija tā, kas diktēja noteikumus laukumā, un tas nemaz nešķita neloģiski, ka laika posmā no spēles 56. līdz 60. minūtei tā izlīdzināja spēles rezultātu.
"Atalanta" treneris Žanprejo Gasperini mēģināja atkal lauzt spēles gaitu, veicot trīskāršo spēlētāju maiņu, tai skaitā uzbrukumā laižot krievu futbolistu, kas manī, savukārt, stiprināja vēlmi, lai "Atalanta" šajā mačā neuzvarētu, un, jāatzīst, lai arī brīžiem mājinieki atkal sāka kaut ko sakarīgu veidot pie pretinieku vārtiem, man vismaz katrs viņu sitiens bija ar sajūtu "nebūs!". Un nebija arī, iespējams, ka arī paši spēlētāji juta, ka šis tomēr nebūs viņu vakars. Kad Verona izlīdzināja spēles rezultātu, mājinieku fani, kuri pirms tam nemitīgi bija bijuši ļoti aktīvi, pieklusa, un kādu laiku labāk varēja dzirdēt Veronas fanu sektoru, kas atradās otrpus stadionam. Tobrīd nezinot, cik patiesībā mazas ir Veronas iespējas pret "Atalanta" kalbira komandām, man pat šķita, ka viesi pārāk apmierināti šķiet ar iespēju izcīnīt vienu punktu, lai gan reāli varēja pacīnīties arī par trijiem, tomēr droši vien jau tas atbilda reālajai situācijai - Veronas komandai arī šis viens izcīnītais punkts bija ļoti vērtīgs un uzlaboja tās iespējas saglabāt vietu Serie A arī nākamajai sezonai. Patiesībā Verona jau ir pieredzējusi šajās vietas saglabāšanas cīņās - kopš pēdējās atgriešanās no Serie B tā aizvada piekto gadu augstākajā līgā, allaž esot viena no galvenajām kandidātēm uz izkrišanu, bet pagaidām savas pozīcijas noturot.
Nenoliedzami, baudīt futbolu klātienē kārtīgā stadionā ar labu atmosfēru tribīnēs ir ļoti patīkama pieredze, un šis mačs par tādu man arī kļuva, turklāt man jau pilnīgi vienalga, ka mājiniekiem tas beidzās ar neplānotu punktu zaudējumu. Ceru, ka šajā pavasarī man būs iespēja apmeklēt vēl vienu līdzīga līmeņa spēli, papildinot savu pieredzi Eiropas futbola baudīšanā.