Kazhes pierakstu burtnīca

2017. gada 12. novembrī Rīgas 51. lielākajā un 18. apdzīvotākajā apkaimē Brasā notika pusatklātais rogainings, ko organizēja Sportvereinigung Griesenhof jeb Grīziņkalna sporta biedrība. Atlēti uz sacensībām pulcējās no abiem Daugavas krastiem, pirms sacensībām nopietni trenējās un tiecās parādīt savus labākos rezultātus šajā tik nozīmīgajā pusatklāto rogainingu sezonas startā.

Sacensībās dalību ņēma 14 komandas, no tām 8 startēja tradicionālajā jeb sporta klasē un 6 - ratiņu klasē (kuru gan ne mazākā mērā arī varētu dēvēt par sporta klasi). Jāatzīmē, kā šajā sezonā pusatklātā formāta sacensībās ratiņu komandu līdzdalība piedzīvo pamatīgu uzplaukumu, reizēm sarūpējot ne mazāk intriģējošu cīņu par godalgām kā tradicionālajā sporta klasē, turklāt arī ratiņu komandu uzrādītie rezultāti ir gana augstvērtīgi, lai varētu sastādīt konkurenci arī elites komandām. Vērts piebilst, ka šajā reizē vienā no komandām piedalījās arī suns, kas turklāt labi sevi apliecināja punktu meklēšanā.

Sekojot pasākumu nolikumam, viss sākās ar komandu izlozi (te gan jāsaka ir īpatnība ratiņu komandām, ka tās šajos pasākumos piedalās jau iepriekš sagatavotos sastāvos un lielākoties tā negadās, ka nejauši izvēlēts bārdains onkulis dodas distancē kopā ar svešu bērnu), kura salika kopā vairākas interesantas komandas. Daudzkārtējais pusatklāto rogainingu čempions, Kāpas 30 gadu ballīšu karalis Edijs bija salikts kopā ar odiozo Ingresa un burgeru cepšanas meistaru Raiti B. Komandā "Senči" bija salozēti kopā Mārtiņš K. un Ieva G., kuriem aiz muguras ir gana daudz kopīgu startu dažādās orientēšanās sacensībās, tai skaitā uzvara 2013. gada akvatlonā "Slapjais kaķis". Ar ašām kājām izslavētais Vilnis F. bija nonācis vienā komandā ar apdomīgo Ilzi B., kurai ir neatsverama pieredze 18. novembra viktorīnu un ikgadēju Lielās ģeogrāfiskās spēles sacensību rīkošanā.

Raugoties no mana personīgā skatu punkta, piedalījos šajās sacensībās komandas "Ierēdņi" sastāvā ratiņu konkurencē komandā ar Marinu K. un Esteri K. Mūsu mērķis pirms šīm sacensībām nebija vārdiski izteikts, bet idejiski skaidrs - uzvara. Līdz ar to arī bijām atbilstoši sagatavojušies, par spīti ne gluži vasarīgajam laikam, tērpjoties pilnā sporta ekipējumā. Gluži tā, ka mēs visu distanci būtu skrējuši, laikam es neteiktu, bet itin daudz posmos starp punktiem uzskrējām gan. Šajā reizē sacensību nolikumā bija kāds jauninājums (šķiet, pusatklātajos rogainingos tas ir obligāts punkts, ka katrā nākamajā reizē ir jābūt vienam drusku izmainītam vai paplašinātam noteikumam) - punkti nebija vis visi vienādā vērtībā, bet marķēti no viens līdz trīs, kas nozīmēja - bija pieejamas kārtīgas pļaujamās zonas. Sevišķi ar stratēģisku maršruta plānošanu neaizrāvāmies, izvēlējāmies sākt ar punktiem otrpus sliedēm no sacensību starta (kurš notika pie Brasas dzelceļa stacijas), un tad doties kaut kā pamazām dienvidu virzienā, lai finišā ierastos iespējami tuvāk divu stundu kontrollaikam.

Pienākumu dalījums mums bija tāds, ka es galvenokārt rīkojos ar karti, bet Marina vadīja karieti un meklēja punktus uz fotolapām. Brīžiem man diezgan pagrūti gāja ar mērogu, jo reizēm punkti šķita esam tuvāk viens otram, citkārt atkal tālāk, bet tā ir normāla procesa sastāvdaļa. Ar posmu otrpus sliedēm tikām galā itin labi (bišķi gan nočakarējāmies ar nepareizi interpretētu to, kurš tieši bija pirmais atrastais punkts), un arī pirmā daļa Brasas centrālajā zonā aizritēja gana sekmīgi. Lielākā jautrība sākās ar nonākšanu Lielajos kapos. Līdz tam man bija itin skaidra pārliecība par to, kur mēs esam un kurp mēs ejam, bet ar to skaidrība beidzās - kapos mēs iegājām pa Kazarmu ielu, vienu tuvāko punktu atradām itin normāli pa līniju, un tad sākām peldēt. Sliktākais bija tas, ka nekāda dižā pārliecība nebija brīžos, kad kādu punktu atradām, kurš tieši tas ir. Kartē nekādu sevišķu piesaistes punktu nebija, un tad nu tur diezgan haotiski pārvietojāmies, kaut ko laiku pa laikam atrodot. It kā jau varētu mēģināt iet pēc kompasa, bet tur vajadzētu stingru pārliecību par to, pie kura punkta esi, un arī drusku pasākumu sarežģīja joprojām neskaidrais mērogs. Kādu čupiņu punktu kapos atradām līdz sapratām - jādodas atpakaļ pilsētā, kur vismaz ir daudz labāka skaidrība par savu atrašanās vietu. Tiesa, iesākumā pēc kapiem arī pilsētā negāja viegli - rezultātā aizgājām vienu lieku gabalu šurpu-turpu, un izgājām arī pa Kazarmu ielu, kura jau bija tā, kas mūs ieveda kapos iekšā.

Tomēr pamazām atkal kustība atsākās daudz raitāk - punkti sāka vākties labāk, meklējās diezgan veiksmīgi, un uz beigām, protams, sanāca gan kāpināt tempu, gan visu laiku censties vēl vismaz kaut ko paņemt. Īpaši priecēja, ka tikām pie viena trīspunktīgā kontrolpunkta, kuri skaitījās ratiņiem ne pārāk draudzīgi (patiesībā - nebija tik traki). Finišējām ar itin stabilu laika rezervi (divas minūtes), kā izrādījās, kopā iekrājuši 60 punktus, kas bija gana daudz, lai ratiņu klasē mēs triumfētu. Secinājums - drusku uzskriet patiešām bija vērts!

Kas tikām risinājās sporta klasē? Tur vieni no favorītiem - komanda "Senči" - tikai pateicoties labākam finiša laikam cīņā par trešo vietu apsteidza Anitu un Ivetu, kas pārstāvēja vienību "Hospitālis". Pirmās un otrās vietas atrāviens bija lielāks, un kopumā diezgan komfortabli triumfēja Edijs un Raitis jeb "Lāči", otrajā vietā atstājot Ilzi un Vilni jeb "Mieru". Šādā veidā Edijs tika pie piektās uzvaras sešos līdz šim aizvadītajos pusatklātajos rogainingos, bet Raitis - pie sava pirmā triumfa. Slava atlētiem, pateicība organizētājiem!