Koncerts Primavera Sound festivālā

Braiena Vilsona koncerts izcilā Beach Boys albuma "Pet Sounds" 50 gadu jubilejas tūres ietvaros vienlaikus bija viens no manis visvairāk gaidītajiem Primavera Sound festivāla elementiem un tas, par kuru bija vislielākās bažas kvalitātes sakarā. Gan cerības, gan bažas izrādījās pamatotas.

Jubilejas turnejā Vilsons ir sapulcinājis pamatīgu pavadošo grupu, kurā atradusies vieta gan Beach Boys līdzdibinātājam Al Jardine, gan grupas dalībniekam pāris septiņdesmito gadu ierakstos Blondie Chaplin, gan Džardīna dēlam Matt Jardine, gan vēl bariņam vecu krabju, kuri ir vai nav bijuši Beach Boys dalībnieki kādos periodos grupas teju mūžīgajā vēsturē. Jau grupai iznākot uz skatuves, skats ir diezgan skumjš - jo īpaši tas attiecas uz pašu 73 gadus Vilsonu, kuram pat pārvietošanās sagādā acīmredzamas grūtības un tu īsti nesaproti, kā gan šis vecais vīrs varēs izturēt uzstāšanos stundas garumā.

Lai arī koncerts oficiāli saucas "Brian Wilson perfroms Pet Sounds", sākas tas nebūt ne ar Pet Sounds, bet gan ar agrīnajām Beach Boys dziesmām - tādām kā "California Girls", "I Get Around" un "Surfer Girl". Pirmais, ko tu saproti - Briaena balss saites 2016.gadā ir katastrofālā kondīcijā (tiesa, cik paklausījos ierakstus no tūres pirmajiem koncertiem, tajos situācija bija drusku labāka, domājams, ka problēmu pastiprina arvien pieaugošais laiks, kas nepieciešams, lai atkoptos pēc koncertiem), un lielāko nastu uz sevi uzņemas Mets Džārdīns, kurš tomēr ir pārdesmit gadus jaunāks un itil labi tiek galā ar falseta partijām, par kurām pats Braiens sen vairs pat nesapņo. Tad pāris dziesmas nodzied Blondie Chaplin, kurš gan vairāk izskatās uz skatuves aizkavējies pēc kādas "Rolling Stones" uzstāšanās (ne velti arī šajā grupā viņš kādu laiku ir spēlējis), bet vismaz viņš gan savos gados padziedāt var itin labi un pirksti ar ģitāru arī darbojas labi, lai arī viņa dejas kustības tagad vairāk izskatās pēc slima vīra došanās rindā pēc kārtējās zāļu partijas, nevis lēkāšanas pa skatuvi, kā viņš to visticamāk redz pats. Un tad pienāk laiks pamatēdienam - Pet Sounds.

Principiālais jautājums ir - kā var skanēt vecu vīru izpildījumā ieraksts, kura ievaddziesma vēsta "Wouldn't it be nice if we were older"? Un atbilde - mulsinoši. "Pet Sounds" dziesmas dzied pats Braiens, Žardīnam un citiem dalībniekiem piepalīdzot vienīgi tajās daļās, kur Braienam nav pilnīgi nekādu cerību. Tu kā skatītājs/klausītājs vari novērtēt, ka pavadošā grupa strādā labi - uz skatuves pilnībā atveidot izcili krāšņo un pilnīgo "Pet Sounds" studijas skanējumu droši vien ir neiespējami, tomēr tiek pieliktas maksimālas pūles, lai skanējums būtu iespējami autentisks un gana niansēts, bet nekādi pūliņi nevar padarīt Braienu 50 gadus jaunāku - un neizbēgami manā galvā līdzās tam, kā šīs dziesmas izklausās koncertā, skan to oriģinālversijas. Kā nekā Beach Boys savos ziedu laikos primāri bija vokāla grupa, un trīs brāļi Vilsoni, cik ļoti lai arī viņi nebūtu atkarību un citu dēmonu plosīti, dziedāja kā eņģeļi, veidojot izcilas vokālās harmonijas. Un ko šajā lietā var darīt 2016.gada modeļa Braiens Vilsons? Īsti par dziedāšanu viņa izpildījumu laikam jau tu nenosauksi - tas vairāk līdzinās Leonarda Koena runājošajam vokālam, ar to vien atšķirību, ka Koens šādi ir "dziedājis" visu dzīvi, līdz ar to arī vecumdienās viņam šī maniere piestāv labi, kamēr ar Braienu tu skaidri jūti - viņš gribētu citādi, bet sen nevar. Un tas ir ļoti skumji, līdz ar to lielā mērā rodas sajūta, ka šis koncerts ir mazāk "Pet Sounds" jubileja, bet vairāk - atceres pasākums. Braiena itin īpatnējo mentālo stāvokli vēl vairāk pastiprina izcili naftalīna pilnie teksti, ko viņš velta publikai starp dziesmām - gan no kategorijas "šo dziesmu es sacerēju 1961.gadā", gan "šī skaistā dziesma ļoti patika Polam Makartnijam", gan "nākamais skaņdarbs būs bez vokāliem, tikai instrumenti". Izcili kokaini un bez sajūtas, ka pats Braiens īsti apzinās realitāti.

Līdz ar to patiesībā tu mazliet uzelpo, kad "Pet Sounds" ir pagājis - nobeigumā atkal skan dziesmas no citiem ierakstiem un kaut kā sanāk, ka tās ir dzīvākas un pat pats Braiens tajās izklausās dzīvelīgāks, bet "Surfin' USA" laikā daži klausītāji pirmajās rindās patiešām sāk sērfošanu virs publikas galvām.

Skaidrs, ka kaut vai ķeksīša pēc man šo koncertu noteikti vajadzēja apmeklēt. Cik gan vairs daudz ir atlicis dzīvu un koncertējošu mūziķu no popmūzikas zelta laikmeta? Tomēr vienlaikus es apzinos, ka tīri muzikāli šī uzstāšanās būtu daudz baudāmāka, ja Braiens, apzinoties savu veselības stāvokli, tajā uzņemtos tik vien kā garīga patriarha lomu, spēlētu savas klavieres, bet dziedāt ļautu varbūt vispār pavisam jauniem zēniem, tādiem, kuriem šīs dziesmas arī tika rakstītas pirms 50 gadiem un kuru gadījumā tevī neiezagtos doma, ka "God only know's what I'd be without you" ir veltīta slimo kopējai. Kaut kādā mērā jau var teikt, ka šis koncerts bija skaists - bet ļoti skumjš, līdz ar to arī "Good Vibrations" sniegtās labās vibrācijas bija ar asaru piedevu.

Gandrīz aizmirsu: vispār jau, protams, ir brīnums (un prieks), ka Braiens ar visām tām problēmām, kas viņam mūža garumā ir izdzīvojušas, joprojām vispār ir mūsu vidū (atšķirībā no viņa brāļiem Karla un Denisa). Tiesa, skaidrs, ka es šobrīd domāju par Pet Sounds vinila iegādi, nevis vēlos noskaidrot, vai aktuālā tūre netiks iemūžināta ierakstā.
2016-06-10
7.0
comments powered by Disqus