Chicago

Apgādājoties ar filmu krājumu Budapeštai, kaut kā sanāca uzsvaru likt uz mūzikliem. Sāku ar "Chicago" - atbilstoši ASV kinoakadēmijai, tā ir 2002. gada labākā filma, labāka par "Pianistu" un "The Hours". Un par "Lord of the Rings: The Two Towers", kas gan manās acīs nav nekāds dižais sasniegums. Tolaik, kad šī filma bija svaiga, man neradās ne mazākā vēlme to skatīties - neuzrunāja ne mūziklainums, ne tematika. Tagad, kad tā galīgi vairs nav svaiga, bet jau 15 gadus veca, varēju "Chicago" skatīties, sevišķi neiespringstot uz filmas statusu.

Filma, kā jau tas mūziklam pieklājas, ir balstīta Brodvejas mūziklā, kas vēsta par sieviešu likteņiem Čigākā džeza laikmetā. Roksija (Renē Zelvēgere) ir mājsaimniece, kas precējusies ar par sevi vecāku ne fenomenāli izskatīgo un aizraujošo mehāniķi Eimosu (Džons Sī Railijs), līdz ar to nav diži pārsteidzoši, ka viņa šļūc pa kreisi. Viņas sapnis ir kļūt par dziedātāju, taču kad atklājas, ka viņas mīļākajam Fredam nav nekādu sakaru šovbiznesa pasaulē un viņš Roksiju šajā ziņā ir krāpis, viņa ņem un šo nošauj. Tā kā mēģinājums šo pasākumu padarīt par pašaizsardzību un vēl atbildību uzvelt vīram neizdodas, Roksija nonāk cietumā, kur viņa sastop savu sapņu sievieti (ja tā var teikt) - dziedātāju Velmu Kelliju (Katrīna Zeta Džounsa), kura nošāvusi savu vīru un māsu, pieķertus nedivdomīgā situācijā. Draudzība starp abām sievietēm neveidojas, toties viņām parādās kopīgs advokāts - Bilijs Flinns (Ričards Gīrs), kurš specializējas sievietēs-slepkavās un kurš nekad nav zaudējis nevienu procesu, par savu stratēģiju izmantojot sevis pārstāvēto sieviešu PR kampaņu veidošanu, nodrošinot viņām milzīgu atbalstu no sabiedrības puses (gluži altruists Bilijs gan nav, par savu darbu viņš prasa itin pamatīgu samaksu un nav arī tā, ka viņš mācētu veltīt uzmanību vairāk kā vienai klientei vienā laikā).

Man laikam nav sevišķu aizspriedumu pret filmu, kur par teju vai pozitīvām varonēm kļūst sievietes - vīriešu slepkavas (gribētos piebilst, ka ne tuvu ne visas filmā pieminētās slepkavības manās acīs būtu uzskatāmas par attaisnojamām), taču šādi tādi iebildumi pret šo filmu man ir gan. Konkrēti - man nepatīk Zelvēgeres tēls un ne tādēļ, ka viņai pārāk veiksmīgi viss izvēršas, bet tādēļ, ka es viņai gluži vienkārši nespēju noticēt. No vienas puses viņa ir naivuma kalngals - pārņemta ar saviem sapņiem par šovbiznesu un slavu, salaiž ar čali tikai tādēļ, ka viņš iespējams pazīst kādu naktskluba īpašnieku, pēc tam šo nogalina un tad ir šokā, ka viņai grib piespriest nāvessodu. No otras - kad vajag, pēkšņi izrādās, ka viņa ir izcili apķērīga, var ap pirkstu aptīt ne vien stulbeni vīru, bet arī manīgo juristu, viltīgo konkurenti un plašo sabiedrību. Un nav īsti nekāda pamata, kāpēc pēkšņi vienā mirklī no naivules viņa pārtop par femme fatale. Katrā ziņā Oskara nominācijas cienīga viņa man te nešķiet.

Kas attiecas uz filmas muzikālo pusi - pret to gan man ne mazāko iebildumu nav, man patīk gan dziesmas, gan aranžējumi, gan tas, kā un ko aktieri dzied (ok, varbūt vienīgi par Gīru ir drusku skepses). Secinājums: it normāla filma, ne jau nu tāds šedevrs, kā to mālēja kritiķi, bet normāls skatāms gabals, vizuāli itin baudāms, lieliska te ir Queen Latifah (filmas veiksmīgākā, manuprāt, skaņdarba "When You're Good to Mama" izpildītāja), arī par K. Zetu Džounsu varu teikt vienīgi to labāko.
2017-05-23
7.0
comments powered by Disqus