Kazhes pierakstu burtnīca

No rīta - ikrīta skrējiens, šoreiz pa Oulu, vismaz līdz centram bija tuvāk, nekā iepriekšējā dienā laukos. Ceļš veda pāri mazai saliņai, tad, šķiet, vai nu vēl viena sala, vai kaut kas tamlīdzīgs, un itin drīz jau biju tajā daļā, kuru iepriekšējā dienā apskatījām kāju pastaigas ietvaros. Kādu brīdi biju paskrējis pa pilsētu un noskaidrojis, ka pie vecā tirgus, kuru visi ceļveži reklamē apskatīt, drīkst novietot mašīnu uz pusstundu, kad izdomāju - vajadzētu aizdoties pēc golfa punkta, kuru man iedeva izteikti ārpus centra. Tā patiesībā bija ļoti laba izvēle, jo Universs šādā veidā mani nogādāja parkā ar nebeidzamiem tiltiņiem un pie smukiem Oulu burtiem. Tāpat tiku līdz pilsētas teritorijā esošai HES, kā arī apskatīju futbola stadionu. Tas viss nebūtu iespējams, ja ne nejauši iedotais golfa punkts - kārtējo reizi varēju būt pateicīgs šim savam hobijam. Uz parku izlēmu, ka aizdosimies arī visi kopā, drusku vēlāk. Jau atceļā no Golfa punkta attapos, ka es taču neesmu pabijis pie Oulu dzelzceļa stacijas - tā tomēr svēta lieta. Ok, tad vēl viens līkumiņš, un beigās skrējiens, kuru biju sākotnēji iecerējis maksimāli īsu (kāja ar tulznaino plāksteri sevišķi nemotivēja uz lieku mocīšanu), izvērtās uz astoņpadsmit kilometriem. Oh, well.

Pēc brokastīm uzreiz no kempinga prom nedevāmies, aizstaigājām līdz jūrai (Oulu atrodas jūras, nevis ezera krastā), apskatījām pludmales skaistumus. Peldēties gan nedevāmies, lai arī bērni gribēja, bet sālsūdenī savu jēlo tulznu nekādi negribēju mērcēt. Tad gan novācām telti un braucām kaut kur tuvāk manam rīta atklājumiemm. Vispirms - nolikām mašīnu pie tirgus, izstaigājām tā paviljonu, kā arī aizstaigājām līdz vietai ar rukšu formā veidotiem soliņiem. Tad - braucām uz parku, pie kura gan bija pašvaki ar stāvvietām, taču vienu brīvu vietu izdevās dabūt, kādam citam apmeklētājam dodoties prom. Parkā bērni uzreiz ieraudzīja rotaļu laukumu un aizmirsa par vecākiem. Tikām vecāki ieraudzīja Oulu burtus, un aizmirsa par bērniem, vai vismaz uz to pusi. Lai vai kā - mēs pavadījām kādu brīdi, gaidot, kamēr viena plašāka kompānija ar bērniem pie burtiem nobildēsies visos iespējamajos veidos, tad nobildējām burtus paši un tikai tad gājām pasaukt bērnus mums pievienoties.

Mans sākotnējais plāns šai dienai bija braukt līdz mazpilsētai ar nosaukumu Kemi, un tās kempingā apmesties uz divām naktīm. Tomēr kaut kādā brīdī biju veicis plānu korekciju, galamērķi no Kemi pārbīdot dažus desmitus kilometru tālāk uz Tornio. Pirmkārt, tādēļ, ka Tornio atrašanās vieta šķita interesantāka - tā ir Somijas-Zviedrijas robežpilsēta, kamēr Kemi ir vienkārši mazpilsēta jūras krastā. Otrkārt, divu nakšu princips bija ar domu, ka mēs aizbrauksim dienas braucienā uz Lūleo Zviedrijā, un tad atgriezīsimies savā kempingā, un tādā gadījumā dubultā braucamais posms sanāktu īsāks.

Sasnieguši Kemi, varējām pārliecināties, ka plānu maiņa bija prātīgs lēmums. Jau apskatoties Tripadvisor galvenos Kemi apskates objektus, varēja secināt, ka tā nav pilsēta, kurā gribētos uzkavēties divas naktis. Uzskatu to par drošu zīmi - ja kā galveno apskates objektu tūristiem pilsētā piedāvā baznīcu, un tā ir no kategorijas "smuka", bet ne "wow! kaut ko tādu neesmu vēl redzējis!", tad skaidrs, ka nekā ļoti grandioza tur nebūs. Un patiešām nebija. Izņemot baznīcu, vēl te var apskatīt metālisku putna skultpūru (to, ka tas ir putns, vispirms vajag izlasīt, tad var arī saskatīt), peldbaseinu, spīķerus (ne tik smukus kā Oulu) un stounhendžu. Jāatzīst, esmu šokēts, ka pēdējais apskates objekts Tripadvisor sarakstā neparādījās, jo vismaz man tieši tas šķiet labākais, ko Kemi var piedāvāt. Proti, vietējo akmeņlauztuvju īpašnieks bija pasūtījis mākslas darbu - stounhendžas imitāciju, bet no regulāras formas blokiem. Šādu mākslas darbu noteikti novērtētu Minecraft spēles cienītāji, bet arī no savas puses varu teikt - man patīk gan ideja, gan izpildījums! Jāpiebilst, ka oriģinālo objektu Anglijā tā arī neesmu apmeklējis, un tagad pat nezinu - vai maz vajag. Kemi versijas tuvumā nav tādu tūristu pūļu (neredzējām nevienu cilvēku), un pieredze būtībā tā pati. Jā, var gadīties, ka šeit neviens nekad nav veicis pagānu rituālus, bet no otras puses - valstī ar tik bagātīgu metālistu komūnu kā Somijā, gan jau vismaz dažas upurēšanas šajā vietā būs notikušas. Un ne - komerciālu mērķu vadītas.

Tad gan devāmies uz Tornio, un tur iekārtojāmājies kempingā. Šis bija viens no stilīgākajiem kempingiem visā ceļojumā, man tas ļoti patika, un biju priecīgs, ka tieši te izvēlējāmies palikt divas naktis. Un tur bija arī baseins!

Baseins kempinga teritorijā - tā ir reti sastopama ekstra, iepriekš tādu bijām pieredzējuši tikai vienreiz - Prāgā, kad bijām aizbraukuši uz "Metronome" festivālu. Šajā reizē gan par baseinu bija jāpiemaksā, bet cena bija taisnīga - četri eiro no clvēka. Marina gan baseinā iet nevarēja, tāpēc turp devos es ar abiem bērniem. Estere par laimi jau kaut cik māk peldēt, līdz ar to viņa tik ļoti jāpieskata nav, ar Jurģi gan viss ir sarežģīti. Kā to varētu nojaust, pārmērīgi silts ūdens baseinā nebija - faktiski, atbilstošs gaisa temperatūrai. Lai peldētu, tas, protams, ir pilnīgi pietiekami, taču, ja tu vēlies kā Jurģis karāties kaklā tētim visu laiku, tad, protams, pamazām sāksi atdzist. Tā Jurģis arī vēlējās darīt, bet patiesībā izturēja viņš ūdenī netipiski ilgi, manuprāt, summāri mēs pa turieni teju stundu nodzīvojām. Estere tikām praktizējās peldēšanā. Uz mūsu peldes beigām kāds francūzis, kurš arī ar saviem bērniem ņēmās pa ūdeni, atklāja, ka turpat blakus novietotā kastē bija atrodamas peldēšanas nūdeles, palūdzu, lai vienu tādu pasviež arī Esterei, viņa atlikušo baseina apmeklējuma laiku bija pavisam priecīga. Jurģi, kurš bija sācis drebēt, aizgādāju vispirms uz dušu, bet tad uz telti pie Marinas. Estere tikām vēl padzīvojās pa ūdeni, bet uz manu atgriešanās laiku arī viņa bija gatava pamazām doties ārā.

Kad bijām nopeldējušies, jutos pilnībā pelnījis laiku vienatnē pirtī (atkal jau pirts grafiks bija labi saskaņots ar manām iespējām un vajadzībām). Un pēc tam - gulēt.

Šo rītu iedevu sev brīvu no skriešanas: ja jau zināms, ka Tornio pavadīsim divas naktis, bet kāja joprojām sāpīga, var iedot sev arī brīvu. Tālab no rīta skrēja Marina, kurai atšķirībā no manis, kam patīk skriet vai nu sarežģītus maršrutus vai arī, kur acis rāda, iecienītākais variants ir tāds, lai nevarētu apmaldīties. Pēcāk visi kopā devāmies uz Tornio centru (patīkami, ka pārmaiņas pēc nebija jānovāc telts), kur mašīna lādējās, bet mēs skatījāmies, kas te ir ievērības cienīgs.

Kā izrādījās, Tornio saistošākā daļa nemaz neatrodas tehniski pašā šajā pilsētā, bet gan uz valsts robežas: attiecības starp Tornio un Haparandu Zviedrijas pusē ir gana draudzīgas, lai starp valstīm būtu uzbūvēts tāds kā draudzības maršruts pa virsu robežupei, vienā šī veidojuma galā ir skulptūra, kurā bērni ceļ tiltu starp šīm valstīm, bet otrā - sirds, kurā tu vari nobildēties, esot ar vienu ķermeņa pusi Somijā, ar otru - Zviedrijā. Eh, cik jauki ir tad, kad valstis un tautas spēj draudzīgi sadzīvot, nevis cenšas viena otru aprīt...

Mūsu auto palika Somijā, bet paši ar kājām devāmies uz Zviedriju. Marina mazliet satraucās par to, vai varbūt vajadzētu paņemt līdzi pases, bet es viņu pārliecināju, ka tehniski robežas šķērsošana neko neietekmē: ja jau Somijā mums it kā vajadzētu būt visu laiku klāt dokumentiem, bet mēs tos pastāvīgi turam mašīnā, tad Zviedrijas pusē nekas nelegālāks netaps. Zonā starp abām valstīm ir mitrājs, kur mājo visdažādākie putni, galvenokārt, atbilstoši manai izpratnei, kaijveidīgie. Kā garāmgājējam jāuzmanās, lai tev netrāpa kāda mīna, bet visādi citādi - ļoti forša vieta. Un ko mēs uzreiz ieraudzījām, ieradušies Zviedrijā? Protams, ka IKEA. Bērni uzstāja, ka mums ir nepieciešams aiziet uz IKEA Zviedrijā, taču vismaz sākumā bijām noraidojuši - jāapskatās pilsēta. Vairāk gan sanāca skatīties uz mašīnām, nevis jebko citu: bijām trāpījuši uz Haparandā notiekošu veco amerikāņu auto salidojumu. Jāatzīst, šādi notikumi Ziemeļvalstīs un it īpaši Zviedrijā ir tik bieži, ka pamazām pat zūd motivācija par tiem stāstīt. Arī mūsu kempingā Tornio pāris "muzeja eksponātus" bijām redzējuši, bet tobrīd šķita, ka tie šeit gadījušies "tāpat vien", bet izrādījās - nē, viņiem tur bija liels tusiņš un konkrēti Haparandā brīžiem varēja redzēt tikai vēsturiskos spēkratus. Tā jau smuki, bet, jo vairāk tādus redzi, jo mazāk emociju.

Pati Haparanda atstāja patīkamas mazpilsētas iepaidu, kā jau pierasts Zviedrijā, mājas lielākoties karmīnsarkanā krāsā, zemas. Nekā tāda grandioza, ko tur redzēt, pilsētā nav, bet mums jau tāpat labāk patīk tās mazās un mierīgās pilsētas, nevis trokšņainās, ar strauju dzīves ritmu un tūristu pūļiem. Teritorija gar upi bija drusku ierobežota, jo tur bija retro auto pasākuma bāzes vieta, līdz ar to nevarējām tikt pie Strūves ģeodēziskā loka posma punkta šajā pilsētā. Eh.

Kādā brīdī ieskatījāmies pulkstenī un secinājām - o, jau pusdienlaiks! Pirms garāka auto izbrauciena izlēmām, ka var ieēst tepat IKEA, turklāt Marina cerēja pēc vairāku dienu normālas kafijas bada (somi it visur dzer sildītu kafiju) IKEA dabūt lētu un labu kafiju. Ar šo lietu gan nācās aplauzties - izrādījās, ka tur dabonama tāda pat sildītā kafija, kādu dabūsi jebkurā ieskrietuvē Somijā. Lai uzlabotu pasākuma efektivitāti, Marina ar bērniem uzreiz devās uz IKEA, es - uz Somiju pēc mašīnas. Tikāmies jau veikalā. Tas, protams, bija stipri līdzīgs visiem saviem sugasbrāļiem, no Dreiliņu radinieka atšķīrās vienīgi ar to, ka viss ir vienā stāvā. Paēdām un pēc tam nesekmīgi mēģinājām tikt no veikala ārā - aizejot pa "īsāko" ceļu, veicām apli un atgriezāmies atkal kafejnīcas zonā. Otrajā piegājienā tomēr ārā no veikala tikām, un varējām doties uz Lūleo.

Šajā rītā, kamēr Marina skrēja (vai arī vēlāk - nav svarīgi) biju noskaidrojis, ka turpat līdzās Lūleo ir UNESCO pasaules kultūras mantojuma sarakstā iekļauts objekts ar nosaukumu Gammelstad Church Town. Pirms tur nokļuvām, īsti pat nebiju sapratis, kas tieši tas ir, un varbūt labi, ka tā - vismaz bija pārsteigums. Uz aci tas izskatījās tā: ciematā apkārt baznīcai teju visas mājas ir tādas mazas vienistabas būves, kur, ja ielūkojies logos, galvenokārt redzēsi ar reliģiju saistītu atribūtiku, un tikai minimālas liecības, ka esi 21. gadsimtā. Nebija gan skaidrs - vai tas vispār ir ok, lūrēt šo māju logos. Lai to noskaidrotu, iegājām Tūrisma informācijas centrā, kur uzreiz uzdevu šo jautājumu. Smaidīgs puisis atbildēja, ka vietējie par to neļaunojas, ja paveicas - uzaicinās pat iekšā. Izrādījās, ka tur bija arī neliels muzejs, kurā varēja saprast, kas īsti ir tas "church town" un ar ko tas ir īpašs.

Stāsts ir sekojošs: senākos laikos Ziemeļvalstīs tā bija normāla prakse, ka vairums draudzes locekļu dzīvoja tālu no baznīcas. Kad viņi devās uz baznīcu uz kādiem no lielajiem baznīcas svētkiem, ērtāk bija jau iepriekšējo nakti nakšņot turpat tuvumā, tā veidojās ciematiņi līdzās baznīcām, kuros nebija pastāvīgu iedzīvotāju, bet kur parādījās cilvēki dažas reizes gadā. Līdz mūsdienām saglabājies maz šādu ciematu, ar to Gamelstada ir īpaša. Vēl tur bija visādas citādas interesantas tradīcijas: piemēram, šajos pasākumos bija labākā iespēja iepazīties puišiem un meitenēm no dažādiem ciematiem. Un tad nu bija normāli, ka šie kopā pavadīja nakti, lai saprastu, vai viņiem ir kas kopīgs (atbilstoši priekšrakstiem - apģērbti un runājoties, kā un kas notika realitātē, par to vēsture klusē). Muzejs ar daudz visādiem ekrāniem (bērniem prieks) un visādām sīkām foršām detaļām, mums ļoti patika.

Vispār jāsaka - šī baznīcas pilsētiņa bija viena no saistošākajām vietām, ko apmeklējām šajā ceļojumā, man ļoti patika. Jā, visa pasākuma atmosfēru mazliet iedragā apstāklis, ka kāds ir uzskatījis par prātīgu noasfaltēt visas ielas ciematā. Tas, protams, vēsturisko atmosfēru sagandē. Taču, lai to kopumā uzturētu, arī mūsdienās darbojas princips, ka šiem namiņiem ir privāti īpašnieki, bet ir ļoti stingra kārtība, kā viņi tos drīkst izmantot. Nē, nav tik traki, ka tur drīkstētu nakšņot tikai pirms baznīcas svētkiem, taču lietot to kā vasarnīcu ar nedrīkst - tur nav paredzēts uzturēties ilgstoši. Pieņemu, ka šāda namiņa turēšana īpašumā ir primāri prestiža jautājums. Staigājot pa ciematu, redzējām arī dažus cilvēkus, kas izskatījās pēc "vietējiem", tai skaitā vienu dāmu ar telefonu, kas izrādījās slēpņotāja un kura, lai arī no Zviedrijas, tāpat šajā vietā bija pirmo reizi dzīvē.

Pēcāk devāmies uz pašu Lūleo. Par šo pilsētu jāsaka - tikai tās dēļ mērot visus tos kilometrus, ko veicām šajā dienā (teju 300) nebūtu vērts. Simpātiski - bet ne vairāk. Patiesībā spilgtākā pieredze šajā pilsētā bija kāds iereibis vīrietis, kas uzsāka ar mums sarunu, vēloties noskaidrot, ko mēs kā tūristi darām Lūleo (šķiet, tas nav super populārs galamērķis), un uzzinājis, ka bijām Gammelstad Church Town, pavēstīja, ka viņa ģimenei savulaik piederējuši pat divi namiņi, bet abi pārdoti, taču laikā, kad viņš iesvētīts (pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados), tad viņiem vēl namiņi piederēja. Re, pārliecinājāmies, ka tie tiešām ir privātās rokās. Bērni Lūleo padzīvojās rotaļu laukumā, un tad jau braucām atpakaļ uz Tornio.

Tā, būtisks stāsts, ko piemirsu un kas būtiski ietekmēja visu mūsu Lūleo pieredzi. Iebraucot pilsētā, vispirms vēlējāmies uzlādēt auto. Iebraucām lādētavā netālu no piekrastes, sākām lādēšanu, paši tikām aizgājām uz kaut ko līdzīgu Hesburgeram, paņemt saldējumus. Pēc brīža skatos telefonā - uzlāde pārtraukta. Kas par desām? Mēģinu vēlreiz - atkal uzreiz uzlāde stājas. Kaut kas ar uzlādes staciju? Neko darīt, pārbraucām uz citu. Arī tur nelādē. Nu jau skaidrs - problēma ir mašīnā, nevis uzlādes stacijā. Izteicām hipotēzi - pie vainas karstums (šajā dienā saule cepināja, pirms uzlādes bijām pāris stundas braukuši bez pārtraukuma), bet kas to lai zina - nav jau mums šādas pieredzes. Izlēmām - ok, mēģināsim mašīnu padzesēt, ieliksim to lādēties pazemes stāvvietā un mazāk jaudīgā uzlādes iekārtā. Arī tur radās sarežģījumi - pat vēl izteiktāk nekā citviet, te pat uzsākt uzlādi neizdevās. Izrādījās gan, ka pie vainas tieši šajā reizē bija nevis mašīna, bet izcili tizla saskarne uzlādes aplikācijai. Tur reizē tu liki mašīnu maksas stāvvietā un maksāji par uzlādi, viss it kā vienā, taču izrādījās, ka tu nevis norādi sākuma laiku un tad maksā par stāvvietu, kamēr lādējas auto, bet gan tev jāizvēlas, LĪDZ cikiem mašīna būs stāvvietā, kad tas darīts - var sākt uzlādi. Lai šis būtu ērtāk, aplikācijas saskarne šķita nākusi no elles un pogas tajā nebija identificējamas. Tomēr būtiskākais - mašīna uzlādi sāka, un vēlāk varējām lietot arī ātro lādēšanu. Principā loģiski - sakarsis akumulators nav lādējams ātrajās stacijās, tikai mums ar šo situāciju līdz šim nebija nācies saskarties. Kā nekā standarta variants vispār ir lādēties Kuldīgas ielā vai Rozulas skolā, un abos gadījumos - pēc ilgākas mašīnas stāvēšanas.

Izbraucot no Lūleo, bijām likuši navigāciju uz Tornio Lidlu, un nevarējām saprast - kādā sakarā navigācija mūs informē, ka veikals drīz tiks slēgts, lai arī atbilstoši tās pašas navigācijas plāniem, galā mums bija jābūt jau pusastoņos. Tikai brīdī, kad šķērsojām Somijas robežu, viss kļuva skaidrs. Laika zonu maiņa! Turpceļā kaut kā bijām to pilnībā ignorējuši - ierīces pašas savu laiku pārslēdza, un mēs nemaz nepamanījām, ka bijām ieguvuši papildu stundu, bet tās paņemšanu atpakaļ gan skaidri izjutām. Mans plāns, kempingā aiziet uz pirti (līdz deviņiem) automātiski atcēlās. Labi, nebija jau tā, ka es vēl nemaz nebūtu Somijā padzīvojies pa pirtīm, tomēr drusku žēl, protams, bija.

Vakarā atlika vien uzēst iepirktos produktus, man kādu laiku pabakstīties ar video, un tad jau gājām gulēt.

No rīta izdarīju to, par ko biju sapņojis jau sen, bet reāli šāda iespēja rodas reti - rīta skrējiena ietvaros divreiz šķērsoju valsts robežu: no Somijas aizskrēju uz Zviedriju un atpakaļ. Golfs šajā ziņā arī ar mani sadarbojās - pirmo punktu tas iedeva Zviedrijā, otro atkal Somijā. Varētu droši vien arī turpināt, bet reizēm prātīgāk ir neaizrauties. Vienīgais mīnuss šim skrējienam - nācās doties gar mitrāju, kas rīta stundā nozīmēja saskarsmi ar dusmīgiem putniem, kas sargā savus jaunuļus. Tas, kā man ausī ieķērca ķīris, bija nudien baisi - tā, it kā es būtu ar SUPu aizbraucis uz salas un ar airi šķaidījis viņa olas (Nielslena Lielsliena daiļrades cienītāji sapratīs!).

Mašīna gribēja tikt uzlādēta pirms braukšanas, līdz ar to vēlreiz novietojām to lādēties Tornio centrā un mazliet pastaigājām pa šo pilsētu (iepriekšējā dienā pa īstam bijām apskatījuši tikai Haparandu). Un tad devāmies pretim Ziemassvētku vecītim.

Pavirši caurskatot savu 2012. gada brauciena uz NBS aprakstu, biju to interpretējis tā, ka kaut kādā mistiskā kārtā nebijām piefiksējuši, ka polārā loka līnija un Ziemassvētku vecīša ofiss atrodas viens otram blakus. Taču reāli laikam tik traki tomēr nebija - vienkārši pie punkta bija būts vakarpusē (kad vecītis nestrādā), telts uzslieta dažus kilometrus tālāk, un atpakaļ braukt - slinkums. Un tas jau principā arī saprotami - šī tomēr ir tāda vieta, kurp sakarīgi ir doties ar bērniem. Un mums šobrīd tieši pareizais laiks - bērni ir optimālā vecumā, lai vēl piedalītos spēlē, ka tas ir pa īstam.

Šoreiz jautājuma - piestāt vai nē nebija, kā nekā šis vispār bija viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc mēs devāmies ceļojumā. Tuvojoties Rovaniemi, Marina izpētīja Internetā, ko īsti ietver vizīte pie Vecīša un kā to var papildināt, izlēmām - iesim uz pilnu banku. Ierodoties Ziemassvētku vecīša ciematā, gan nācās drusku pameklēt, kur tieši atrodas "Santa's office", jo - to nākas atzīt - visa tā apkārtne ir tik vājprātīgi komerciāla, ka dabiskā reakcija šajā situācijā būtu lēkt atpakaļ mašīnā un spiest gāzi grīdā. Tā kā elektrauto nekādas gāzes nav, šādi rīkoties nevarējām. Bet tāds fakts vien, ka līdzās "oficiālajam" Ziemassvētku vecītim ir arī māja ar uzrakstu "Meet the real Santa here!", liek secināt, ka tas, lūk, ir īstais Ziemassvētku brīnums - mazāk kā simts metrus viens no otra atrodami divi "īstie" Ziemassvētku vecīši, un tas kaut kādā veidā tomēr strādā.

Līdzās "ofisam", uz kuru devāmies mēs, uz zemes atrodas līnija, kas vēsta, ka te ir polārais loks, un arī liels termometrs, kas tevi informē par to, kādi šobrīd ir laika apstākļi uz polārā loka. Mūsu ierašanās laikā gaisa temperatūra tur bija 29 grādi - kaut ko mazāk polāru grūti iedomāties. Līdz ar to jau iztēlojāmies, ka arī Ziemassvētku vecītis, kad nokļūsim pie viņa, izrādīsies tērpies šortos, havajiešu kreklā, iemērcis kājas bērnu baseinā un malkos aperolu. Labi, patiesībā tik detalizētu versiju neviens neizteica, šāda vīzija man radās tikai tagad, bet lietas būtību tas nemaina.

Lietu kārtība Vecīša birojā ir sekojoša: tikt apsveicināties ar Vecīti var ikviens, par to nav jāmaksā. Bet, ja tu vēlies, lai bērniem Viņš pasniegtu kādu dāvanu, tad... tu saproti. Un, ja tu vēlies kādu foto pierādījumu, ka šāda tikšanās ir notikusi, tad... tu saproti. Apskatot pievienot ilustrāciju, tu droši padomātu - nožīdojās! Un tā jau arī būtu, ja šajā vietā viesotos bez bērniem. Nē, viņi neuzstāja, ka viņiem vajadzēs bildes, bet pašiem mums šķita, ka ilgtermiņā viņi to novērtēs. Vai arī nē, bet vismaz nevarēsim sev pārmest, ka, redz, noskopojāmies uz bērniem.

Vēl gan vispirms jāizstāv rinda, jo neba mēs vienīgi tādi, kas alkst tikties ar šo veco vīru. Ļoti ātri tas nebija, bet arī ne neizturami. Pulkstenī neskatījos, varētu būt pusstunda. Aiz mums bija ģimene ar diviem puikām Šveices futbola izlases kreklos. Viņējiem priekšā bija negulēta nakts un Pasaules kausa ceturtdaļfināls. Zaudēts diemžēl, bet viņi to vēl nezināja, arī Ziemassvētku vecītis nespēja dāvāt uzvaru. Starp citu, vispār jau somu mēlē šo vīru sauc Joulupukki un, lai pareizi saprastu, kāda ir tā vīra būtība, noteikti ir jāredz somu komēdijšausmene Rare Exports: A Christmas Tale.

Kad rinda bija cauri, mūs ielaida telpā, kur sēdēja vīrs sarkanā tērpā, ar lielu bārdu. Tikšanās ar viņu paredz sarunu par šo un to, jāuzslavē, ka šajā aspektā viņš ir labs, brīvi runā par to, kur nu saruna iegriežas, nav sajūtas, ka viss stingri pēc scenārija. Mazliet pārmeta mums, ka, no dienvidiem braucot, esam atveduši karstumu. Noskaidrojis, ka vēlamies parādīt bērniem ziemeļbriežus un ka tālāk brauksim uz Kemijervi, iedrošināja mūs, ka tur šie pa pilsētas ielām staigā. Izteica hipotēzi, ka no mūsu četrotnes aizvadītajā gadā lielākās palaidnības esmu sastrādājis es. Iespējams. Nenoliedzu. Pasniedza bērniem dāvanas. Un tad šis bija cauri. Jau ejot ārā, samaksā par bildēm, un staigā tālāk.

Sevišķi uzkavēties Santa village negribējām, bet bērni gribēja apskatīt muminu veikalu (kā gan citādi?). Beidzās tā apmeklējums gan ar pirkumu nevis bērniem, bet Marinai - tūkstoš gabalu puzle ar muminiem, faktiski gandrīz tikai baltā krāsa. Tādas viņai patīk. Bet nu gan viss - braucam no šiem kapitālisma slapjajiem sapņiem prom.

Patiesībā jābrauc bija mazliet atpakaļ - uz Rovaniemi, kas atrodas dažus kilometrus uz dienvidiem no polārā loka, taču pirms vizītes pie Vecīša kaut kā negribējās tur stāties. Arī Rovaniemi ir viena no daudzajām Somijas pilsētām, kurām iepriekš esmu braucis garām, bet neesmu piestājis. Un atkal jau varu atzīt - ar vecumu pret šādām normālām, bet ne grandiozām vietām mana attieksme kļūst arvien pozitīvāka. Kā nekā no šīs pilsētas nākusi grupa Lordi un tai par godu pilsētas centrālajā laukumā ir piemineklis (ok, ne gluži piemineklis - kaut kāds tornis ar Lordu roku nospiedumiem). Jā, kad mēģinājām mašīnā klausīties tās mūziku, bija jāatzīst, ka bez skatuves tēla nekā daudz no šī kolektīva nav, bet tas nekas. Kas bija amizanti, atrodoties gandrīz uz polārā loka, bērni sūdzējās par neizturamu karstumu un piepasīja peldi. Par laimi, to bija iespējams īstenot, ieraudzījām cilvēku barus atpūšamies pludmalē. Arī mēs viņiem pievienojāmies. Ja nekļūdos, man tā kļuva par līdz šim tālāko uz ziemeļiem peldes vietu, taču, protams, plus trīsdesmit grādos tas sevišķi izaicinoši nebija. Īpaši, ja salīdzina ar peldēm āliņģī mīnus piecpadsmit grādos aizvadītajā ziemā.

Sevišķi ilgu laiku Rovaniemi nepavadījām, kāpām auto un braucām uz Kemijervi, cerot, ka Vecītis par briežiem nebūs melojis. No iepriekšējās reizes brauciena precīzu atmiņu par to, kur sākās briežu areāls, man nebija, drīzāk šķita, ka tas bija jau Norvēģijā, tomēr gribējās cerēt, ka tālāk uz Austrumiem arī Somijā šamējie būs sastopami. Nācās gan pagaidīt, bet pēdējos dažos desmitos kilometru pirms Kemijervi patiešām sākām briežus sastapt. Pēc pirmā novērotā pat apmetām mašīnu riņķī un pabraucām atpakaļ, tobrīd šie laiskie mājlopi (jā, tādi tie ir) vēl šķita kaut kas wow. Šajā dienā vēl ziemeļbriežu sajūsmas limits nebija izsmelts, līdz ar to katrs novērojums, arī tad, ja tas bloķēja satiksmi, bija iepriecinošs. Eksemplāru ar varenākajiem ragiem patiešām sastapām jau Kemijervi pilsētas robežās, taču to nobildēt neizdevās. Bet tad bija kārta jau kempingam.

Tur viss kā parasti un bez sarežģījumiem. Jā, par kempingiem vērts piebilst vienu - gandrīz visos kempingos, ko apmeklējām šajā braucienā, bija batuti, līdz ar to bērni bija priecīgi. Uz beigām gan, šķiet, sajūsma par batuta klātbūtni vairs nebija tāda kā sākumā - ja tev vairāk kā nedēļu katru rītu un vakaru tāds ir pieejams, cerēt uz sākotnējā laimes līmeņa turēšanos īsti nevar. Bet mēs no šī batuta ielēksim nākamajā apraksta daļā.