Durbes laivojiens 2016
Mums virtuvē pie flīzēm ir pielīmēta lapiņa ar uzrakstu "Durbe", kas vēsta par to, ka 2016.gadā ceļojumā uz turieni mums būs lemts doties. Nav gan precizēts, vai ar to ir domāta Durbe - pilsēta, Durbes ezers, Durbe - upe vai Durbes pils pie Tukuma. Taču droši ir tas, ka mans laivu brauciens pa Durbi neļauj šo punktu uzskatīt par izpildītu, jo ceļojumu uz Durbi 2016.gadā izlozē dabūja Marina. Tikām mans ceļojums uz Zolitūdi sen jau ir izpildīts.
Infogr.am draudzīgajam kolektīvam šis bija otrais laivu brauciens - 2014.gada oktobrī devāmies pa Rīvu. Šoreiz atkal jau ceļš mūs veda uz Kurzemi, konkrētāk - Durbes upi. Jāatzīst, ka līdz šim man daudz labāk bija zināms Durbes ezers (pateicoties kādam brīnišķīgam slēpnim), un neko vairāk kā upes tehniskos parametrus (garums, ģeogrāfiskais novietojums, kritums) apskatījies nebiju. Izvēlētais maršruts bija itin īss - kādi 14 kilometri no Mežaines tilta līdz Sakai. Uz paša roku noteikti būtu braucis garāku posmu, bet vienlaikus saprotu, ka "korporaķivņikam" varbūt vairāk arī nevajag - kā nekā cilvēki ir ar dažādu laivošanas pieredzi un toleranci, un pilnīgi iespējams, ka kādam arī tie 14 kilometri jau šķitīs par daudz.
Veidojot ekipāžas, sanāca tā, ka braucu vienā laivā ar Andreju - to, kas Sīcis, līdz ar to beidzot, neskaitāmus gadus kopš pirmo reizi viņu biju dzirdējis runājam par laivu braucienu burvību, patiešām izbraucu ar Andreju vienā laivā. Bija gan reiz mums mēģinājums izbraukt pa Daugavu, bet toreiz izrādījās, ka "pūslim" nebija ventiļu, un tālāk par laivas izpakošanu no maisa mēs nemaz netikām. Tā kā šoreiz braucām ar īres kanoe, šāda problēma rasties nevarēja (un neradās).
Citos apstākļos es varbūt būtu teicis, ka labāk būtu bijis braucienu sākt kaut kur augstāk pa upi, lai sanāktu lielāka kilometrāža, bet šoreiz laikam jau izvēlētā vieta bija pilnīgi pareiza - arī šādos apstākļos sākām mēs braucienu vēl itin šaurā Durbē, kur ar veiksmīgi sagrieztu laivu droši vien varētu nobloķēt visu satiksmi, un gan jau, ka augstāk pa straumi tā lielāka nebūtu. Sākotnēji Durbe mūsu ceļā tāda arī bija - šaura un līkumota, reizēm - ar kokiem gan ūdenī, gan virs ūdens. No manevrētspējas gan nekādus sevišķus izaicinājumus tā nesagādāja, bet garlaikoties arī nelika, vismaz vairāk vai mazāk notiekošajam ūdenī sekot vajadzēja. Sevišķi par tempa turēšanu varējām neraizēties, jo bija skaidrs, ka kopējās līdz šim mūžā nolaivotās kilometrāžas ziņā mūsu laiva noteikti nebija kaut kur pakaļgalā, līdz ar to braucienu aizvadījām izteiktā plezīra režīmā. Ik pa laikam uzēdu kādu no līdzi paņemtajiem "wrapiem", reizēm mazliet piebremzējām, sekojot vienmērīgai laivu izkliedei pa upi. Pāris vietās upe sarūpēja mazliet vairāk piedzīvojuma izjūtu - stratēģiski ļoti pareizā augstumā sakrituši koki ļāva uzspēlēt "limbo" spēli - izbraukšanu zem kokiem, ieguļoties laivā horizontāli. Interesantāka gan tā noteikti bija Mikko, kurš laivā brauca viens, līdz ar to viņam priekšgals bija būtiski augstāk nekā pārējiem un limbo nācās spēlēt ambiciozākā līmenī.
Neko ilgs tas laivu brauciens, protams, nesanāca - pēc nepilnām (vai pilnām?) trim stundām bijām jau pie gājēju tilta, kas bija mūsu maršruta finišs. Varēja jau tā kā doties uz priekšu uz Pāvilostu līdz upes ietekai jūrā, bet bija zināms, ka drīz būs zupa un laika nav tik daudz. Un šajā posmā Durbe jau bija kļuvusi itin plata, stipri lēna un ne baigi aizraujoša. Lai vismaz drusku vēl izkustētos, izlēmām doties mazu gabaliņu pretī mazāk jestrajām mūsu kompānijas laivām. Tā arī darījām. Un tad dzima izcilā doma - pamēģināt kādus kolēģus izjokot ar apgalvojumu, ka tālāk braukt nav vērts, jo upe nav braucama. Prātojām dažādus variantus, izmēģinājām melus uz kādiem pieredzējušākiem biedriem, kuri mūsos pat neieklausījās, bet tad mums pretī brauca Jānis un Bertrams. Uz šo brīdi mums pat jau bija versija - tālāk braukt nevar, upe ir slēgta remontā (līdzīgi, kā tas gadās ar ceļiem). Jaunā gultne ir jau ieklāta, bet ūdens vēl nav palaists, nekādi izbraukt cauri nevarēs, pie Cīravas bija apvedceļš, kuru mēs palaidām garām. Čaļi izrādījās totāli samulsuši - kā tas varēja tā gadīties? Ko tagad darīt? Vai nevar laivas nest remonta posmam apkārt un tad ielaist atkal upē tālāk? Varu teikt godīgi - mēs pat cerējuši nebijām, ka šis stāsts izies cauri, bet izrādījās - izgāja. Varējām vien atcerēties pasaku par kosmosa kuģi manu vecāku bēniņos, ko pirms vairāk kā 20 gadiem stāstījām klasesbiedram Tomasam - ticamības ziņā remontā slēgtā upe bez ūdens bija tam itin pielīdzināma.
Gala secinājumu vietā: pirmkārt, paldies Undīnei, kas orgaizēja šo braucienu. Otrkārt, esmu gandrīts, ka esmu iepazinis vienu sev jaunu Latvijas upi. Treškārt, kilometrus man patiešām prasījās vairāk. Ceturtkārt, šis brauciens uzjundīja vēlmi atkal kaut kur izbraukt ar laivu un cerams, ka tuvākajā nedēļas nogalē mēs atkal vienā izbraucieniņā dosimies.