Kazhes pierakstu burtnīca

Mihails (Miķelis) Žuravskis (1900–1941) - manas vecvecvecmāmiņas brāļa dēls - ir viens no tiem personāžiem dzimtas kokā, par kuru netrūkst neskaidrību, kas pilnīgi noteikti uzskatāms par "pretrunīgi vērtējamu" personu un, kas ir būtiskākais - ne visa pieejamā informācija ir pietiekami autoritatīva un pārliecinoši objektīva, lai tai varētu akli ticēt. Ja man vajadzētu viņu raksturot dažos vārdos, tie būtu: Mācītāja dēls. Šahists. Latvijas armijas virsnieks. Kolaborants. Nacistu nogalināts.

Sākas jau viss ar Miķeļa Žuravska dzimšanu. It kā viss vienkārši: pareizticīgās baznīcas virspriestera Jāņa (Ioanna) Žuravska un viņa sievas Veras (dz. Losskaja) dēls pasaulē nācis 1900. gada 23. novembrī Ventspilī, turpat arī kristīts. Vārds pierakstīts dažādos avotos kā Mihails vai Miķelis, tam nav izšķirošas nozīmes. Taču ir atrodama arī (nepārbaudāma) ar šo nesaskanīga versija: kādā grāmatā ar atmiņām par Jāni Žuravski apgalvots, ka Jānim un Verai savu bērnu nav bijis un gan Miķelis, gan viņa māsa bijuši adoptēti. It kā pareizticīgo aprindās nav nekādu šķēršļu tam, lai mācītāji varētu vairoties, atšķirībā no katoļiem, līdz ar to - neredzu racionālu pamatu, kāpēc lai bērni nebūtu pašu. Varbūt - kāds kaut ko pārpratis, un tad atstāstījis tālāk, precīzi nezinu, bet ērtības labad tomēr pieņemsim, ka Miķelis bija Jāņa un Veras dēls.

Skolas gaitas Miķelim bija sekojošas: 1918. gadā pabeigta Ventspils Reālskola, 1926. gadā uzsācis studijas Latvijas Universitātes Tautsaimniecības un tiesību zinātņu fakultātē, mācījies ekonomiku, tomēr pēc viena gada studijas pametis. Iemesls tam - savu dzīvi Miķelis Žuravskis izlēma saistīt ar karjeru armijā (tā uzsākta 1921. gadā).

Militāro jautājumu pētniecība nav mana stiprā puse, bet te ir viņa dienesta gaitas pārkopētas no biographien.lv:

1921. X 05. Kara skolas Artilērijas nodaļas kadets,
1922. VIII 29. armijas kaprālis,
1923. IX 01. beidzis un paaugstināts leitnants pakāpē izd. 1922. IX 01.,
1923. IX 01. Artilērijas instruktoru baterijas virs štata virsnieks,
1924. IX 01. vada komandieris,
1926. XI 17. paaugstināts virsleitnants pakāpē izd. 1926. IX 01.,
1927. VIII 01. beidzis Artilērijas virsnieku kursus,
1928. VIII 08. beidzis Sapieru virsnieku kursus,
1931. VIII 01. Artilērijas instruktoru baterija pārformēta par Atsevišķo artilērijas divizionu,
1931. VIII 01. Baterijas (I) vecākais virsnieks,
1934. IX 05. Saimniecības komandas priekšnieks,
1934. XI 07. apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeņa V šķiru,
1936. X 29. Bruņota vilcienu pulka Bruņota (I) vilciena vecākais virsnieks,
1936. X 29. paaugstināts kapteinis pakāpē izd. 1930. IX 01.,
1937. VIII 12. Bruņotā (I) vilciena baterijas komandieris,
1940. I 18. Vidzemes artilērijas pulka baterijas komandieris,
1940. VI 13. piešķirts uzvārds Vilks,
1940/1941. Strēlnieku XXIV teritoriālā korpusā,
1940. X 25. pārskaitīts uz korpusu.

Līdzās militārajai karjerai Miķelis Žuravskis aizrāvās ar šaha spēli, darbojās Rīgas Šaha biedrībā, Rīgas Šaha klubā (spēlētāja kategorija - laika gaitā pacēlās no ceturtās līdz otrajai) un Latvijas Universitātes studentu šaha biedrībā. Bija pieteicis savu dalību pirmo divu Latvijas šaha savienības kongresu blakusturnīriem, nav gan pārliecības, ka reāli viņš kādā no tiem arī bija piedalījies. Šahā darbojās arī kā organizators, tiesnesis. 1925. Rīgas šaha kluba galvenajā turnīrā pēc Šveices sistēmas izcīnīja trešo vietu, par turnīra uzvarētāju kļuva tobrīd vēl skolnieks, topošais Latvijas meistars Vladimirs Petrovs. Žuravskis piedalījās sacensībās starp klubiem gan kā Rīgas Šaha kluba, gan kā LU studentu šaha biedrības pārstāvis. Pārtraucot mācības universitātē, un arī nesamaksājot studentu šaha biedrības biedra naudu, jau 1927. gadā Žuravskis no LUSŠB izslēgts, pēc tam arī presē viņa uzvārds šaha spēles kontekstā neparādās. Pareizāk, ar vienu izņēmumu: žurnāla "Šaha Māksla" 1938. gada 15. augusta numurā ir atrodams vienas Žuravska spēlētas (un zaudētas) partijas pieraksts, vēl no 1924. gada, turklāt jāatzīst, ka šajā partijā Žuravskis sevi nav parādījis no labākās puses - padošanās pēc desmit gājieniem, situācijā, kurā, iespējams, vēl viss nebija zaudēts.

Par Miķeļa aizraušanos ar šahu liecina arī vienīgā viņa fotogrāfija, kas atrodama ģimenes albumos. Tajā, kā vēsta paša Miķeļa rakstītais otrā tās pusē, viņš spēlē pret vienu no labākajiem Latvijas futbola tiesnešiem, savukārt vērotajā lomā esot leitnants Griķis. Kā izdevās noskaidrot, par tiesnesi informācija ir precīza: tas ir Gotfrīds Krūmiņš, kurš tiesāja ne vien Virslīgas spēles, bet arī vairākus izlašu mačus.

Vēl zināms, ka divdesmito gadu vidū Miķelis bija iemīlējies savas māsīcas meitā - manā vecmāmiņā Ludmilā Znotiņā (kura bija par viņu septiņus gadus jaunāka). Tiesa, kā var saprast no vecmāmiņas korespondences (un arī ģimenē atstāstītā), šajā ziņā viņš nebūt nebija oriģināls - pielūdzēju viņai bija kaudzēm. Taču vēstules, ko Ludmilai no tuberkulozes sanatorijas sūtīja viņas mamma, liek noprast - vecākiem šķita, ka arī Ludmila pret Miķeli nav vienaldzīga. Un te papildu piebilde - to, kas bija viņā samīlējušies, sarakstā, ietilpa arī teju visi viņas vīriešu dzimuma radinieki vecumā no divdesmit līdz četrdesmit. No Miķeļa saglabājusies viena zīmīte Ludmilai, ko viņš sūtījis no kādām virsnieku mācībām Daugavpilī 1926. gadā, citēju to pilnā apmērā (tulkots no krievu valodas):

200 kilometru mūs šķir. Bez tevis - ilgas, ar tevi - traģēdija. Tu esi tik dīvaina, manu mīļo meitenīt. Radi man prieku, uzraksti man kaut ko. Bet neraksti cietsirdīgi, jo es tevi tik ļoti mīlu.

Jāatzīst, ka Miķeļa Žuravska dzīve līdz 1940. gadam ir patiesībā diezgan skaidra: atmetis ar roku studijām, pilnībā nodevies militārajai karjerai, neprecējies, jāatzīst - biogrāfijā nav nekā īpaša. Pirmais savdabīgais fakts: 1940. gada jūnijā Žuravskis nomaina uzvārdu, un turpmāk dēvēsies kā Miķelis Vilks. Ulmaņlaikos, it īpaši pēdējos neatkarības gados, tā bija populāra prakse - latviskot uzvārdus, taču Miķeļa Žuravska gadījums man šķiet īpatnējs. Pirmkārt, viņš nebija latvietis, kas vēlējās tikt pie latviskāka uzvārda, bet gan krievs. Otrkārt, viņa uzvārds tomēr bija ar zināmu svaru - ja tavs tēvs ir virspriesteris, diez vai tā ir standarta prakse - atteikties no saknēm. Protams, iespējams, ka karjerai Latvijas armijā nelatvisks uzvārds bija būtisks kavēklis un, ja pieņem, ka Miķelis bija karjerists, viņa izvēli latviskoties var saprast.

Taču laiks tam absolūti nebija piemērots - 13. jūnijā Žuravskis atbilstoši dokumentiem pārtapa par Vilku, bet 16. jūnijā PSRS izteica Latvijas valdībai ultimātu un jau 17. jūnijā padomju karaspēks ieņēma Rīgu. Šajos apstākļos būt par latvieti vairs nebija izdevīgi, un Vilks atkal pārtapa par Žuravski. Laikraksta "Cīņa" 1940. gada 31. jūlija numurā publikācijā "Pa pareizu ceļu", kur vēstīts par Vidzemes artilērijas pulka III divizionā ievēlētu karavīru komiteju kareivja Vulfsona vadībā (eh, kā mani kaitina tās situācijas, kur šajā padomju laikā patiešām salīda ebreji atbildīgos amatos, pēcāk labi kalpojot nacistiskās propagandas vajadzībam!), piesaukts, ka šo komiteju darbos atbalstījis arī 8 btr. komandieris kpt. Žuravskis. Proti, tā vien izskatās, ka "jaunajos apstākļos" Miķelis Žuravskis izvēlējās ceļu - ar padomju varu maksimāli pa labam, vai tur apakšā bija ticība komunismam, vēlme paglābt savu ādu vai kas cits - to man nav iespējas noskaidrot.

Tālākais zināms no kādas anonīmas publikācijas jau vācu okupācijas laikā (18.09.1941), ko rakstījis kāds karavīrs. Te jāpiebilst, ka publikācijas presē vispār nav pierādījumi, kur nu vēl okupācijas laika presē, tāpēc par tajā izklāstīto faktu precizitāti galvot nevaru. Tomēr pamata informācija, domājams, varētu būt gana precīza. Tātad, sākoties okupācijai, bijušo Vidzemes artilērijas pulka 3. divizionu no Litenes nometnēm pārcēla uz Madonu, ar novietojumu Lazdonas muižā. Žuravskis esot no turienes organizējis tautas nobalsošanas gājienu uz pagasta mājus, licis uzvilkt muižā sarkano karogu. Kad notika karavīru komiteju vēlēšanas un bijuši piedāvāti divi saraksti, Žuravskis "nepareizo" aizliedzis un "ievēlējis" to, kur priekšā bija Vulfsons (šis principā sakrīt ar publikāciju "Cīņā"). Žuravskis jaunajos apstākļos roku sniedzis tikai partijas vīriem, piedalījies visās demonstrācijās un publiski skandējis slavas vārdus padomijas ūsainajam līderim. 1940. gada rudenī pulks pārcēlies uz Kandavu, Žuravskis esot pārcelts uz pulka štābu, kādu laiku strādājis arī pulka slepeno rakstu nodaļā. Taču tad esot atklājies, ka Žuravskis pasaules kara laikā esot dienējis Kolčaka vai Deņikina armijā un viņu no armijas atvaļināja. Viņš gan esot rakstījis iesniegumu, lai viņu atjauno Sarkanajā armijā, bet sācies karš. Pēc Žuravska atvaļināšanas minētais ziņotājs vēl bieži esot viņu redzējis Kandavā, taču: "Kā dzird, drošības iestādes šo personu aizturējušas un, cerams, viņš saņems pelnīto sodu."

Komentējot šo publikāciju, jāpiebilst, ka uz tā fona, ko dažādiem padomju kolaboracionistiem inkriminēja šajā laikā, Žuravska nodarījumi nav sevišķi smagi. Proti, nav nekas teikts, ka viņš būtu kādu spīdzinājis, atņēmis mantu, nogalinājis utt,kas bija diezgan ierasta prakse tajos laikos. Jā - kolaboracionists, tur nav šaubu, bet ne īsti kaut kas vairāk. Savukārt par pelnītā soda saņemšanu - vācu laikā īsti šaubu par to, kāds tas varētu būt, nebija. Vēl jo vairāk - ja par šo pat publicēts presē. Un, domājams, arī atbilde uz šo ir skaidra. Otra piebilde: par dienēšanu pie Kolčaka vai Deņikina (pretējā puse, attiecībā pret komunistiem) - nekādu pierādījumus šim apgalvojumam atradis neesmu, ko Žuravskis darīja laikā no skolas beigšanas līdz armijas dienesta sākumam (1918. - 1921. gadi), nezinu.

Grāmatā Valda Avotiņa un Inta Luksa "Lejup pa Abavu" (kultūrvēsturisks tūrisma ceļvedis pa Abavu un tās baseina upēm), 127. lappusē, stāstījumā par Čāpuļu mājām (atrodas pusceļā starp Sabili un Kandavu), atrodams šāds teikums: "Savukārt pašaizsardzības grupas izveidotāju un vadītāju Vidzemes artilērijas pulka virsnieku Vilku jeb ebreju Žuravski sagūstīja vācieši un kopā ar citiem ebrejiem nošāva Sukturu priedēs." Tas, ka Žuravskis nošauts Sukturu priedēs - pietiekami ticami, ka bija ebrejs - noteikti nē. Šī fragmenta klātbūtne konkrētajā vietā liek domāt, ka Čāpuļos kādu laiku Žuravskis dzīvojis.

Vēl viena atsauce uz viņu atrodama grāmatā "Es sapni par dzimteni pagalvī likšu", kuras precizējumu sarakstā lasāms sekojošais: "Kapt. Vilks nav deportēts 1941. g. Viņš atgriezās pie sava vecā uzvārda Žuravskis un bija viens no retajiem, kas sadarbojās ar krieviem, bet nepaspēja atkāpties kopā ar krieviem un, tēlojot patriotu, kļuva par Kandavas komandantu. Tomēr drīz ieradās vācu drošības iestādes un viņu aizturēja."

Proti, iespējams, ka 1941. gada vasarā Žuravskis vēl pēdējo reizi mēģināja mainīt kažoku uz otru pusi, bet šajā reizē nesekmīgi.

Tā nu sanāk, ka Miķelis Žuravskis piedzima krievs, kļuva par latvieti, tad atkal par krievu, bet pēc nāves pārtapa par ebreju. Dīvains liktenis, kuru var interpretēt dažādi, bet viens ir jāatzīst - līdzīgi kā vienīgajā viņa šaha partijā, kuras pieraksts ir saglabājies, šķiet, ka arī dzīve Miķelis Žuravskis ne sevišķi labi mācēja domāt dažus gājienus uz priekšu.