Arī vaļiem ir bail

Tev ir nedaudz pāri trīsdesmit. Ir labs darbs. Sieva, divi bērni. Nupat uzcelta jauna māja kaut kur pierīgā. Vecāki ar tevi lepojas un uzskata par teju vienīgo savu sasniegumu šajā pasaulē. Tu esi par 97% veģetārietie. Uz veikalu vienmēr ņem līdzi pats savus trauciņus pārtikai, jo domā par apkārtējo vidi. Un tad kādu dienu tu saproti, ka dzīvo tādā tumsā, ka tev ir nepieciešams jauns logs, kurā varētu redzēt saullēktu.

Tāda ir premisa trīsdesmitgadnieka Artūra Dīča lugai "Arī vaļiem ir bail", ko Nacionālajā teātrī iestudējis viens no veiksmīgākajiem Latvijas teātra trīsdesmitgadniekiem Elmārs Seņķovs. Pats būdams piederīgs pareizajai paaudzei un daļēji arī pareizajām aprindām, daudz ko šajā izrādē varu labi saprast, lai gan sevišķas līdzības starp sevi un galveno varoni nesaskatu. Ja nu vienīgi to, ka arī Jānis Bērziņš (tā viņu sauc) sāk skriet.

Izrādes temats ir pateicīgs izsmiešanai, un Maijas Doveikas atveidotā Jāņa sieva diezgan bieži kļūst par "malējo", jo viņa ir eko-šmeko bērnu un dzīvesstila blogere, un par šādiem cilvēkiem lielākoties visi tie, kas nav paši tādi, labprāt smejas. Savā ziņā noteikti arī skaudības dēļ, jo kurš gan nevēlētos nebeidzamus "patīkus" katram tavam ierakstam, labu izskatu un vismaz ārēji ļoti laimīgu dzīvi. Vai gadījumā, ja tu dzimuma dēļ nevari būt šāda blogere, gan jau, ka tu vismaz vēlies būt tas čalis, kurš uzņem tās valdzinošās bildes, kuras nonāk internetos, un ja tu pats neesi apbrīna objekts, tad vismaz tevī ir pārākuma sajūta, ka tu šo apbrīna objektu vari arī aptaustīt realitātē. Īsi sakot - visi Agneses Kleinas heiteri grib tādu meiteni kā Agnese Kleina. (tiesiska atruna: visas manas zināšanas par Agnesi Kleinu un pat tādas eksistenci aprobežojas ar hiphopa dziesmu par šo tēmu)

Par laimi "Arī vaļiem ir bail" nav viena vienīga zirgošanās, bet arī uzdod būtiskākus jautājumus par to, vai dzīvē ir kāda jēga izņemot tam, ka tu pārtaisi veci, kas nevēlas būt vecis, par neveci. Un par to, vai tu vari sasniegt kaut ko vairāk kā pieklājīgu vecumu un Gaiziņa virsotni. Un vai tas ir tā vērts.

Nojaušu, ka reālajā pasaulē Jānis Bērziņš tajā vietā, lai gluži fiziski sāktu nupat pabeigtajā skandināvu namā ar cirvi dauzīt sienā jaunu logu, apgādātos ar mīļāko, un vismaz uz kādu laiku viņam šķistu, ka dzīve vairs nav tik tukša. Vai no tā būtu kāds ilgtermiņa labums, droši vien ir nav jājautā - nebūtu, bet tā dzīvē notiek un laikam jau labi, ka izrādē tā tas nenotiek, jo tad tā būtu vēl depresīvāka. Reālistiski pārdrūma ir izrādes sižeta līnija, kas vēsta par Jāņa vecākiem - bez darba palikušu metinātāju un skolotāju, kur viņš tikai met un viņa tikai zāģē. Ticamības moments šaubīgāks attiecas uz dīvaino mīlas trīsstūri, kur ir iesaistīts Jāņa jaunākais brālis Pēteris - gan tālab, ka tur ir manā skatījumā pārspīlēts ar stilu, kas vairāk liek domāt par deviņdesmito gadu tīņiem - hiphopa faniem, nevis mūsdienu jauniešiem. It īpaši pirmajā cēlienā šis virziens galīgi nestrādā.

Izrāde kopumā man tikām patika diezgan labi - jā, tās satura kvalitāte nebija vienmērīga un brīžam tā kļuva pārmērīgi sekla, bet varoņu attiecības tā ataino diezgan ticami un pārliecinoši, un trāpīgu citātu tur arī ir gana daudz. Skatuves risinājums ar rotējošo mājas ārpusi, kuru strādnieki vajadzības gadījumā apgādā ar kādu elementu, kas izdaiļo kailās sienas, ir patīkami dinamisks. Liela loma izrādē ir arī projekciju materiālam - īsziņām, ar kurām savā starpā sazinās izrādes varoņi.

Diemžēl šis apraksts ir daudz haotiskāks kā izrāde. Un tam nav cerību uzlaboties, atšķirībā no Jāņa Bērziņa dzīves.

P.S. Mans iecienītākais tēls izrādē ir Marijas Bērziņas atveidotā Annas Bērziņas draudzene Vita.
2018-04-17
8.0
comments powered by Disqus