Kazhes pierakstu burtnīca

Nezinu, kāds būtu Elmāra Seņkova un Justīnes Kļavas veidotais iestudējums "Spēlēju, dancoju", ja tas ievadītu Seņkova un viņa komandas pirmo pilnvērtīgo sezonu pie Nacionālā stūres, nevis aktuālajos apstākļos, kad Seņkovs, Mākens un kompānija savas oficiālās attiecības ar teātri jau ir noslēguši un ne uz pašas pozitīvākās nots. Par potenciālo un netapušo "Spēlēju, dancoju", protams, neko daudz pateikt nevar, bet tā izrāde, kura nonāca līdz skatītājiem, par vienu no savām centrālajām tēmām padarījusi mākslinieka sūtību, brīvību un uzdevumu. Proti, jautājums ir par to, kas var būt mākslinieks, ko viņam vajag spēlēt, vai mākslai ir nepieciešams vēstījums un tā tālāk. Lai arī Raiņa tekstu lasījis neesmu, nojaušu, ka viņš, rakstot šo lugu, domāja par mazliet citiem jautājumiem nekā, vai bistes sišana pret paplāti var tikt uzskatīta par mākslu (mūziku). Bet nav jau arī tā, ka izrādes kvalitātes būtu tieši atkarīgas no tā, vai tā gana precīzi seko oriģinālajam materiālam.

Ja raugās no ļoti liela attāluma, izrādes sižets atbilst Raiņa rakstītajam, ignorējot tā darbības pārcelšanu uz mūsdienām. Proti, izrāde sākas ar Leldes un Zemgus kāzām, kurās Lelde neskaidros apstākļos iet bojā, Totam (kuru gan šajā izrādē tā īsti nesauc, viņš tikai uzņemas sengrieķu mitoloģiskā Tota funkcijas) muzicējot. Kad noskaidrojas, ka pie Leldes nāves nav vainīga vis Tota dziesma (par ko gari un plaši diskutē iesaistītās personas), bet gan velns - asinssūcējs, Tots dodas uz Velnu riju jauno sievieti glābt, ko viņš beigās arī izdara, pats gan savu dzīvību zaudēdams. Cita lieta, ka Raiņa tekstā darbībā virszemē nebija nekādu runu par feminismu, komunismu, no projektiem dzīvojošiem māksliniekiem un neviens tur nepīpēja saltus, bet tās jau tikai detaļas. Pietuvinot tuvāk, pirmā izrādes daļa - līdz Velnu rijai - ir tīrā Justīnes Kļavas fantāzija, darbības nav gandrīz nemaz, toties ir daudz runu par visādām sabiedrībā (un it īpaši - soctīklos) aktuālām tēmām.

Būtiskākais jautājums nav par to, cik daudz vai maz tajā ir Raiņa, bet gan par to, cik tā ir veiksmīga izrāde. Un te mans viedoklis ir - daļēji. Kā vienots veselums šis "Spēlēju, dancoju", manuprāt, nestrādā. Sižets brīžiem parādās, brīžiem kaut kur pazūd, kontrasts starp pārāk konkrēto pasauli, kurā kāzās nomirusi Lelde un, Velnu pasauli, iedarbojas drīzāk nevis kā kontrasts, bet kā savstarpēji nesaistītas daļas. Ir pārāk daudz spriedelēšanas (it īpaši "konkrētajā" daļā). Un galvenie varoņi - Tots un Lelde (ja viņu var te maz uzskatīt par galveno varoni, ievērojot to, ka lielāko izrādes daļu Elizabete Skrastiņ guļ uz skatuves dēļiem) - īsti skaidri netop. Leldes gadījumā to var attaisnot apstāklis, ka viņa lielākoties ir mirlas statusā, bet Raimonda Celma Tots man šķiet tāds pucepts tēls - lai arī viņš it kā ir domāts kontrastējam ar tukšo un pašmērķīgo Zemgu, patiesībā neko daudz vairāk substances viņā man saskatīt neizdevās. Līdz ar to no šīs izrādes man (pozitīvā) atmiņā paliks drīzāk perifērie varoņi. Visvairāk - velnu duets Artura Krūzkopa Kungs un Egona Dombrovska Trejgalvis - šie ir divi tēli, kuriem (lai arī viņi ir velni) es tiešām spēju noticēt. Patiesībā tieši velnu pasaule kā tāda ir šī iestudējuma stiprākā puse - gan dažādās vellatas, gan arī Ulda Siliņa Velnu zēns, gan Mārtiņa Brūvera Bluķa kāja - viņi ir gana atšķirīgi, reizē saskanīgi un spilgti. Tikām reālajā pasaulē laikam jau vissekmīgākais ir pensionāru duets Indra Burkovska un Juris Lisners (un Lisnera varones Spīzmanes replika, kritizējot mūsdienu fluīdos genderus, ka te nevar saprast, kas ir vīrietis un kas ir sieviete - kad to izsaka basā liela auguma vīrietis sieviešu drānās - laikam izraisīja manu lielāko spurdzienu šīs izrādes laikā). Pārējie kāzu dalībnieki - pārāk klišejiski, tēli, kas pilda funkcijas pārstāvēt konkrētus stereotipus. Tota grupasbiedri - arī galīgi nepietiekami niansēti manai gaumei.

Kas vēl man patika? Edgara Mākena radītā mūzika - gana sarežģīta, gana nepieradināta, skaidri apliecinot, ka Tots nav Latvijas Radio 2 repertuārā pārstāvēts mūziķis. Turklāt, kas šajā reizē ir pozitīvi - šī mūzika it nemaz neizklausās pēc tādas, ko parasti rada Mākens (proti, vismaz nav šaubu, ka Tots nav Mākens). Arī pāreja starp ainām, kulisēm pārtopot par Velnu rijas pamatni, ir gana interesanta un spilgta. Tomēr kopumā kaut kā tajā visā man pietrūka, par maz lielās domas, par daudz personīgo kašķu risināšanas ar skatuves starpniecību.