Vispār jau es šo grāmatu esmu lasījis, un parasti atkārtotus aprakstus neradu. Taču šeit ir pāris apstākļu, kālab tomēr varētu uzrakstīt gan. Iepriekšējais apraksts tapa pirms vairāk kā 20 gadiem, un esmu itin drošs, ka tas Raimonds, kas lasīja šo grāmatu toreiz, bija pilnīgi cits Raimonds, nekā tas, kas to lasīja tagad. Otrkārt, šajā reizē grāmatu lasīju oriģinālvalodā, kas varbūt nebija īstais risinājums, lai visu labāk uztvertu niansēs, taču es justos vīlies gadījumā, ja pēc ieguldītajiem pūliņiem, lasot franču valodā, pat nevarētu pēc tam šādu ierakstu iekļaut 2026. gada atskaitē. Un vispār - noteikumus sev lieku es pats, nevis kāds man te regulē pareizo lietu kārtību.

Gandrīz viss romāna teksts ir kāda vīra, ko mūsdienās būtu pieņemts saukt par "pusmūžā", kamēr viņš pats sevi uzskata par gaužām vecu (68 gadi), vēstule sievai, kurā viņš atklāj visu to, kas viņam ne tikai sievā, bet arī visos pārējos savas ģimenes locekļos ir derdzies. Viņš ir vecs advokāts, kurš uzskata, ka ne sieva, ne bērni viņu nav pietiekami mīlējuši, ka viņi ir savtīgi aprēķinātāji un ka nav pelnījuši viņa bagātīgo mantojumu. Paredzot savu drīzo nāvi, Luijs (tā sauc šo vīru) izlemj atstāt ģimenei, jo īpaši sievai, nejauku pēcgaršu. Īstenot šo plānu viņam gan neizdodas, jo sieva ņem un nomirst, kamēr viņš vēl raksta savu vēstuli, līdz ar to viņa atriebībai nebūs lemts būt pilnīgi. Bet labā ziņa ir tāda, ka viņam vēl ir ārlaulības dēls, kuram viņš varētu atstāt visu mantojumu. Arī šī iecere īstenojas tikai daļēji, bet vismaz līdz ar Luija nāvi neviens īsti laimīgs kļuvis netiek.

Moriaks šajā romānā nesaudzīgi kritizē vērtības vai pareizāk to trūkumu, kas valdīja buržuāzijas aprindās, un šajā ziņā nav pārsteidzoši, ka viņa darbus tulkoja un izdeva padomijā, lai gan viņa kritika nāca no drusku cita skatu punkta - Moriaks bija ticīgs katolis, un tukšs materiālisms viņam derdzās, bet loģiski, ka ne jau marksismā un no tā atvasinātajos -ismos viņš atrada patiesību. Šķiet, ka manai pagātnes versijai autora nesaudzīgais skatījums uz saviem laikabiedriem un to, ko viņi šajā pasaulē uzskatīja par dzīvošanas vērtu, man negāja pie sirds kā jaunam un tomēr diezgan ideālisma pilnam cilvēkam. Šobrīd es ne tikai vieglāk pieņemu viņa kritiku, bet arī esmu iecietīgāks pret viņa personāžiem - tādā ziņā, ka arī šos nepilnīgos cilvēkus es varu labāk pieņemt un saprast, ja arī ne gluži iemīlēt. Un galvenā varoņa, kurš sevišķu līdzjūtību noteikti nav pelnījis, man pat kaut kādā mērā ir žēl - un ne tāpēc, ka viņš šajā dzīvē būtu pārāk daudz cietis, bet gan tālab, ka viņam pašam tā šķiet, ka viņš ir cietis, un tas ne vienmēr ir vieglāk un patīkamāk.

Kā lasāmviela valodā, kura tev ir ļoti tālu no dzimtās, šis romāns nav nekas izcils - man tomēr prasās pēc tiešāka un dinamiskāka naratīva, kam sekot, bet gluži tāpat vienu un par neko Nobela prēmijas literatūrā parasti nedod, un četrdesmitgadnieka statusā es Moriaku noteikti varu novērtēt labāk, nekā to spēju, būdams divdesmitgadnieks.