Gangsterzy i filantropi

Aiziet Polijā uz kino - tas bija gandrīz vai pienākums! Jo īpaši, kad izrādījās, ka mums bija iespēja skatīt visnotaļ klasisku filmu - 1962.gadā klajā nākušos "Gangsterus un filantropus" kinoteātrī, kurš pēc sava statusa pie mums būtu tāds kā K-Suns vai kādreizējā Kinogalerija Vecrīgā - vieta, uz kurieni nāk zinātāji un kino mīļi, nevis popkorna stūmēji un pupu čamdītāji. Tiesa - par pēdējiem neko sliktu nevēlos teikt - ja viss notiek uz abpusējas piekrišanas pamata, nebūtu par ko sūdzēties.

Kas vispār ir novērojams attiecībā uz visādām vecākām poļu filmām - tās ļoti labi ir skatāmas arī mūsdienās, un visticamākais, ja šī filma būtu uzņemta 2015.gada "par tiem laikiem", daudz kas tiktu atainots līdzīgi arī mūsdienās. Jā, skaidrs, ka tolaik ar satīru saprata šo to citu - ka tā bija drīzāk interpretējama kā aizrādīšana par "atsevišķām kapitālistiskās pagātnes atraugām mūsdienu visādi progresīvajā sabiedrībā", bet vienlaikus šeit diezgan labi var redzēt, ka arī par to "visādi progresīvo sabiedrību" filmas veidotāji paņirgājas.

Filmu veido divas savstarpēji gandrīz nesaistītas daļas - abas vieno vien to gala rezultātā notiekošo tiesas procesu izskatīšana vienā sēdē. Pirmā ir diezgan tipiska gangsterkomēdija par bariņu blēžu, kas mēģina aplaupīt auto, kas ved naudu. Kolorītākais šajā padarīšanā ir bandas vadītājs - vīrs ar iesauku Profesors, kurš visu plāno līdz mazākajam sīkumam un ļoti izteikti specializējas dažādos gadžetos. Turklāt, būdams cienījams vīrs, allaž uzvedas gaužām atturīgi un pieklājīgi, kaut arī ir nenoliedzams kriminālās pasaules pārstāvis. Šīs filmas daļas izcilākais fragments ir tas, kad visi iesaistītie personāži sev gatavo drošus alibi, lai neviens nevarētu viņus apsūdzēt dalībā laupīšanā. Šķiet, ka inovatīvākais ir variants ar taksistu, kurš dodas nosnausties savā mašīnā, kurai apakšā izvietota lūka, pa kuru pārrāpties uz kanalizāciju.

Tikām filmas otrā daļa vēsta par kādu vīru, kurš savā būtībā galīgi nav nekāds noziedznieks - parasts ķīmijas laboratorijas darbinieks ar ļoti kašķīgu sievu un izlaistu meitu - pusaudzi. Mājās viņam visa dzīve sastāv no vienas vienīgas zāģēšanas sievas izpildījumā, un te pēkšņi viņu vēl atlaiž no darba. Viņš nav gatavs tā uzreiz doties un atzīt savu kārtējo fiasko, rezultātā viņš nonāk kafejnīcā, kur dzer šņabi un nejauši sanāk tā, ka viņu sāk uzskatīt par pārtikas inspekcijas darbinieku, kas inkognito devies veikt pārbaudi - tādu kā Revidentu. Un tā nu sanāk, ka šāds ne gluži oficiāls arods viņam sāk ienest itin pamatīgu naudu, jo dažādi blēži - ēstuvju īpašnieki - ir gaužām ieinteresēti labvēlīgā spriedumā par visiem viņu iestādēs novērojamajiem pārkāpumiem.

Filma ir jautra un dzīvespriecīga, sevišķi neuzbāžas ar saviem tikumiem un morāli, un pēc tās noskatīšanās ir tiešām labas sajūtas vēderā. Noteikti bija to vērts skatīties, kas gan galīgi nav pārsteidzoši - talantīgu kino ļaužu Polijā nekad nav bijis trūkums.
2015-10-24
8.5
comments powered by Disqus