Dukši

Nez kādēļ uz "Dukšiem" itin ilgi nevarēju saņemties aiziet - ar laiku it kā nav kritiski, kā nekā pie Eģika uz Garkalni parasti nebraucu, līdz ar to teātra apmeklējumiem sava tiesa laika atliek. Tēmas dēļ it kā aizspriedumiem rasties nevajadzētu, līdz ar to tikai loģiski, ka kaut kad beidzot tā diena pienāca, kad mēs gājām noskaidrot, kas tad īsti ir tie "Dukši".

Kā izrādījās - lauku mājas kaut kur Bauskas pusē, kuru saimniece nesen mirusi, tagad mājā atlicis jaunākais dēls Kārlis (Edgars Samītis), kurš visu mūžu dzīvojis mājās un, kā rādās, pie jēdzīga (vai pat nejedzīga) aroda tā arī nav ticis, vienkārši pildot slaista funkcijas (turklāt viņš pat nav nodzēries, viņš gluži vienkārši nealkst iejūgties darbā). Viņa vecākais brālis Jānis (Ģirts Krūmiņš) ir pavārs smalkā Rīgas restorānā un atklāti homoseksuāls, par ko Kārlis nav sevišķi sajūsmā, jo īpaši tālab, ka pirms divdesmit gadiem, kad atklājās, ka Jānim bija sakars ar tuvējās skolas skolotāju Askoldu, pavisam nelāgi to uzņēma abu mamma (kamēr tēvs alkoholiķis laikam jau neko nekādi neuzņēma). Un izrādes sākuma daļā Kārlis nenojauš, ka visus šos gadus Jāņa un Askolda (Andis Strods) attiecības ir turpinājušās, taču tagad tās tuvojas savam noslēgumam, jo nekas tā īsti viņus abus kopā vairs netur - tik vien kā Askolda greizsirdība. Ceturtais personāžs šajā jautrajā Inga (Baiba Broka) ir Latvijas Radio personība, kas vada "Tirgum" ļoti līdzīgu raidījumu ar nosaukumu "Skapis", no kura citi izrādes varoņi ir vai nav iznākuši.

Izrādes pamatā ir jaunās dramaturģes Agneses Rutkēvičas luga, un jāatzīst - teksts ir asprātīgi dzirkstošs, un ar kopumā diezgan skumjo saturisko materiālu, kas varētu kalpot par pamatu traģiskam stāstam par panīkušajiem Latvijas laukiem, nolaistajām "Dukšu" mājās pēc saimnieces mājām, nekur nevedošajām tās varoņu personīgajām attiecībām un vispārējo bezcerību, Rutkēviča tikusi galā izklaidējoši un izvairoties no moralizēšanas. Viņas varoņi neviens nav zelta gabaliņš, bet vienlaikus katrā no viņiem tu vari saskatīt arī kaut ko pozitīvu, un patiesībā pat Kārlis (nenoliedzami - vismazāk izsmalcinātais no četrotnes) ir gana sarežģīta un neviennozīmīga personība, un nevienam no viņiem tā īsti dzīvē nepietiek ar iespēju aizbraukt uz Garkalni pie Eģika nodrāzties, lai arī pimpis patiešām nav zīmulis un līdz ar to tik viegli nenodrāzīsies. Jā, kā tu vari droši vien nojaust no šī apraksta, leksika "Dukšos" nav gluži izcili piemērota vidēji statistikai literatūras skolotājai pusmūžā, taču rupjības te ir vietā, nav pārspīlētas un organiski iederās vēstījumā (turklāt man jau nu noteikti labāk patīk variants, ka izrādē lamājas, nekā tāds, ka tajā smēķē). Patiesībā es varētu pat teikt, ka "Dukšu" vēstījums ir aizkustinošs, un izrādes varoņu ir žēl, lai arī tu saproti, ka lielā mērā viņi katrs pie savas ne izcili laimīgās dzīves ir vainīgi, bet es vismaz neesmu ar Dieva - tiesātāja - privilēģijām apveltīts, līdz ar to varu viņus saprast - pat Askolda bezgalīgais cinisms jau ir tik vien kā laimes trūkuma sekas, bet pelnījis laimi jau viņš arī nav.

Es pats, ja nu tev pēkšņi būtu radies šāds jautājums, tā īsti ar nevienu no izrādes varoņiem identificēties nevaru, bet tas ne mazākajā mērā man neliedza šo izrādi izbaudīt - tajā var gan sirsnīgi izsmieties, gan mazliet arī aizdomāties, un pēcgarša ir laba. Un tā šai pasaulē patiešām gadās, kad labākais potenciālais pāris no izrādes varoņiem būtu starp vienīgo sievieti un vienu no gejiem, ja vien pa vidu nebūtu tās orientācijas problēmas, bet kas zina - vai paralēlajā realitātē viss nav citādi.

Ja kas - interesanti, ka 2013.gadā Gatis Šmits JRT iestudēja divas izrādes, kuru liktenis izvērtās itin atšķirīgs - kamēr "Pirmie aplausi" faktiski saņēma diezgan maz aplausu un ātri noklusa, "Dukši" iet jau ceturto sezonu un gan vēl kādu brīdi turpināsies (tiesa, te jāņem vērā, ka tā ir mazās formas izrāde, ko rāda Talsu ielā, līdz ar to tā var turpināt pastāvēt arī ar mazāku auditoriju).
2016-10-21
8.0
comments powered by Disqus