Milzis
Pirms kaut ko rakstīt par Dailes teātrī skatīto izrādi "Milzis", ir ļoti rūpīgi jāpārdomā vārdu izvēle. Ja jau "viņi", tie, kuriem pieder visi mediji, spēja nodarīt kaitējumu Roaldam Dālam, vienam no visu laiku iemīļotākajiem bērnu rakstniekiem, kādas gan iespējas ir man? Skaidrs taču, ka gadījumā, ja es nepavēstīšu, ka pielūdzu "viņus" un viņu atbalstīto režīmu, viss - manam blogam būs gals klāt, sponsori no tā novērsīsies un es varēšu turpināt publicēties vien paša priekam, precīzāk - varēšu tik ilgi, līdz viņi pieklauvēs pie nic.lv durvīm un man atņems arī domēna vārdu. Lieki teikt, ka iepriekšējos teikumos ietvertais kriptiskais vēstījums nav jāņem par pilnu - un ne tikai tāpēc, ka līdz šim neesmu saskāries ar nevienu īpatni, kas būtu iedomājies sponsorēt manu blogu.
Tātad, "Milzis" ir izrāde, kas pievēršas jautājumiem, kas šobrīd ir ne mazāk aktuāli kā pirms vairāk nekā četrdesmit gadiem, kad risinās tās darbība. Tās centrā ir iemīļotais bērnu (un ne tikai bērnu - viņa noveles pieaugušajiem ir lieliskas!) autors Roalds Dāls, kurš astoņdesmito gadu sākumā sāka izpelnīties, teiksim tā, pretrunīgi vērtēta cilvēka slavu savu publiski pausto uzskatu dēļ. Eh, rakstot šo tekstu, es izteikti jūtos kā viens no izrādes varoņiem - Ginta Grāveļa atveidotais Toms, kuram par visu svarīgāk ir nepaust savu viedokli un mēģināt turpināt ar visiem sadzīvot pa labam, līdz ar to pat situācijas raksturošana man raisa nelāgu sajūtu pakrūtē. Labi, lai būtu. 1982. gadā Izraēla iebruka Libānā un okupēja daļu tās teritorijas (kas palika okupēta līdz 2000. gadam). Tā kā es šo laiku neesmu piedzīvojis, man nav vispār nekāda viedokļa par to, kura puse konfliktu sāka pirmā, kāpēc tas norisinājās un tā tālāk. Bet - un tas nav noliedzami - Beirūtas aplenkums bija asiņaina padarīšana ar lielu skaitu civiliedzīvotāju upuru, par kuriem atbildīgi bija Izraēlas bruņotie spēki. Un uz šī pamata, ievērojot to, ka bojā gāja daudz bērnu, Roalds Dāls kļuva klaji antiizraēlisks. Ok - tiktāl mēs būtu tikuši. Domājams, ja savos izteikumos Dāls būtu gājis tieši tik tālu, nekādas reālas drāmas nebūtu, un lugu par šo situāciju neviens nerakstītu. Taču sirmais kungs gāja drusku tālāk - un no līmeņa "Izraēlas valsts" (kura, viņaprāt, nebija tiesīga turpināt eksistēt) pārgāja uz nākamo līmeni "visi ebreji", un tas jau radīja drusku plašākas sekas.
Par to tad arī ir izrāde - pie Dāla un viņa topošās otrās sievas ierodas vispirms viņa izdevniecības pārstāvis Anglijā, bet tad - arī dāma no Amerikas, lai saprastu, kā nogludināt ievērojamā literāta izteikumus, lai viņš nekļūtu par vienu no vēsturē pirmajiem "cancel culture" upuriem, taču pats vecais kungs nemaz nav noskaņots kaut ko nogludināt, jo viņš taču ir vienkārši paudis savus uzskatus. Ģirts Krūmiņš Dāla lomā ir lielisks - lai arī varoņa uzskati nekādi nav saucami par simpātiskiem (ne tikai attiecībā pret ebrejiem), tu kā skatītājs nespēj uz viņu ilgstoši dusmoties, ok, varbūt vienīgi izrādes beigās, kur, lai pierādītu, ka viņš nav tik viegli ietekmējams, Dāls aiziet vēl dažus soļus tālāk, nekā gājis iepriekš. Izrādē aprakstītā situācija lielā mērā ir izdomāta, taču Dāla publiskie teksti ir autentiski, Marka Rozenblata radītā luga ir spēcīga (ne velti tās iestudējums saņēma trīs Lorensa Olivjē balvas, tai skaitā - par labāko oriģināldramaturģiju), un aktieru ansamblis, kurā līdzās Krūmiņam un Grāvelim ir arī Kristīne Nevarauska, Jana Herbsta, Madara Viļčuka un Jakovs Rafalsons - līmenī. Jā, Rafalsona līdzdalība izrādē ienes papildu odziņu - atveidojot padzīvojušu dārznieku, kara veterānu, kuram nav nācies sastapt frontē ebrejus (un, cik var saprast - ne tikai frontē), lai arī pats Rafalsons tāds, protams, ir.
Kas man patīk šajā izrādē - to ir ļoti grūti iebāzt kādā kastītē, lai tu varētu skaidri pateikt, ka tā ir "par mūsējiem". Tā ir pārsteidzoši niansēta un līdz ar to, ja rakstīt tikai par pašu izrādi, nepievēršoties personīgajiem uzskatiem, tad patiesībā no visām sarežģītajām pārdomām varētu arī izvairīties. Un tā es arī darīšu - uzrakstījis vairākus teikumus ar savu viedokli par situāciju Tuvajos austrumos, es visu nodzēsu. Īsumā - neatbalstu nevienu, uzskatu, ka visas puses tur ir diezgan sliktas un - man nebūtu iebildumu, ja Izraēlai aizliegtu piedalīties Eirovīzijā. Un vienlaikus nepiekrītu tam, ko izrādē apgalvo Krūmiņa atveidotais Dāls - ka ir būtiski, lai savu viedokli par Izraēlu pauž katrs ārpus tās dzīvojošs ebrejs, līdzīgi kā man nav jānosoda vai jāattaisno nevienu kreili - teroristu.
Par izrādi tikām jāsaka - patika tā man, vispār manos plānos tās skatīšanās nebija ietilpusi, bet tētim bija papildu biļete, un nu jā - sanāca to redzēt. Ja ņem vērā, ka man patiešām ļoti patīk Roalda Dāla nežēlīgie īsstāsti/noveles, un tēma arī man ir aktuāla, līdz ar to beigās sanāca ļoti pat loģiski, ka nokļuvu šajā izrādē. Un secinājum - vispār jau mani parasti satrauc tās vērtības, kuras pārstāv mākslinieki, kuru darbi man tīk, un tieši tālab man šobrīd ir grūti klausīties, piemēram, Rodžera Votersa radītu mūziku, un es iztēlojos, ka būtu Dāls joprojām dzīvs (kas gan nebūtu diži reāli, jo šobrīd viņš būtu 110 gadus vecs), diezgan ticami, ka viņam ar Votersa kungu sakristu viedoklis arī ar putinu saistītos jautājumos. Taču - Dāls ir miris gana sen, un līdz ar to man no viņa pasaules uzskatiem abstrahēties ir viegli, un man nebūtu nekādas motivācijas atturēt savus bērnus no viņa darbu iepazīšanas (tiesa, tie varētu viņiem būt pārāk drūmi).
Tātad, "Milzis" ir izrāde, kas pievēršas jautājumiem, kas šobrīd ir ne mazāk aktuāli kā pirms vairāk nekā četrdesmit gadiem, kad risinās tās darbība. Tās centrā ir iemīļotais bērnu (un ne tikai bērnu - viņa noveles pieaugušajiem ir lieliskas!) autors Roalds Dāls, kurš astoņdesmito gadu sākumā sāka izpelnīties, teiksim tā, pretrunīgi vērtēta cilvēka slavu savu publiski pausto uzskatu dēļ. Eh, rakstot šo tekstu, es izteikti jūtos kā viens no izrādes varoņiem - Ginta Grāveļa atveidotais Toms, kuram par visu svarīgāk ir nepaust savu viedokli un mēģināt turpināt ar visiem sadzīvot pa labam, līdz ar to pat situācijas raksturošana man raisa nelāgu sajūtu pakrūtē. Labi, lai būtu. 1982. gadā Izraēla iebruka Libānā un okupēja daļu tās teritorijas (kas palika okupēta līdz 2000. gadam). Tā kā es šo laiku neesmu piedzīvojis, man nav vispār nekāda viedokļa par to, kura puse konfliktu sāka pirmā, kāpēc tas norisinājās un tā tālāk. Bet - un tas nav noliedzami - Beirūtas aplenkums bija asiņaina padarīšana ar lielu skaitu civiliedzīvotāju upuru, par kuriem atbildīgi bija Izraēlas bruņotie spēki. Un uz šī pamata, ievērojot to, ka bojā gāja daudz bērnu, Roalds Dāls kļuva klaji antiizraēlisks. Ok - tiktāl mēs būtu tikuši. Domājams, ja savos izteikumos Dāls būtu gājis tieši tik tālu, nekādas reālas drāmas nebūtu, un lugu par šo situāciju neviens nerakstītu. Taču sirmais kungs gāja drusku tālāk - un no līmeņa "Izraēlas valsts" (kura, viņaprāt, nebija tiesīga turpināt eksistēt) pārgāja uz nākamo līmeni "visi ebreji", un tas jau radīja drusku plašākas sekas.
Par to tad arī ir izrāde - pie Dāla un viņa topošās otrās sievas ierodas vispirms viņa izdevniecības pārstāvis Anglijā, bet tad - arī dāma no Amerikas, lai saprastu, kā nogludināt ievērojamā literāta izteikumus, lai viņš nekļūtu par vienu no vēsturē pirmajiem "cancel culture" upuriem, taču pats vecais kungs nemaz nav noskaņots kaut ko nogludināt, jo viņš taču ir vienkārši paudis savus uzskatus. Ģirts Krūmiņš Dāla lomā ir lielisks - lai arī varoņa uzskati nekādi nav saucami par simpātiskiem (ne tikai attiecībā pret ebrejiem), tu kā skatītājs nespēj uz viņu ilgstoši dusmoties, ok, varbūt vienīgi izrādes beigās, kur, lai pierādītu, ka viņš nav tik viegli ietekmējams, Dāls aiziet vēl dažus soļus tālāk, nekā gājis iepriekš. Izrādē aprakstītā situācija lielā mērā ir izdomāta, taču Dāla publiskie teksti ir autentiski, Marka Rozenblata radītā luga ir spēcīga (ne velti tās iestudējums saņēma trīs Lorensa Olivjē balvas, tai skaitā - par labāko oriģināldramaturģiju), un aktieru ansamblis, kurā līdzās Krūmiņam un Grāvelim ir arī Kristīne Nevarauska, Jana Herbsta, Madara Viļčuka un Jakovs Rafalsons - līmenī. Jā, Rafalsona līdzdalība izrādē ienes papildu odziņu - atveidojot padzīvojušu dārznieku, kara veterānu, kuram nav nācies sastapt frontē ebrejus (un, cik var saprast - ne tikai frontē), lai arī pats Rafalsons tāds, protams, ir.
Kas man patīk šajā izrādē - to ir ļoti grūti iebāzt kādā kastītē, lai tu varētu skaidri pateikt, ka tā ir "par mūsējiem". Tā ir pārsteidzoši niansēta un līdz ar to, ja rakstīt tikai par pašu izrādi, nepievēršoties personīgajiem uzskatiem, tad patiesībā no visām sarežģītajām pārdomām varētu arī izvairīties. Un tā es arī darīšu - uzrakstījis vairākus teikumus ar savu viedokli par situāciju Tuvajos austrumos, es visu nodzēsu. Īsumā - neatbalstu nevienu, uzskatu, ka visas puses tur ir diezgan sliktas un - man nebūtu iebildumu, ja Izraēlai aizliegtu piedalīties Eirovīzijā. Un vienlaikus nepiekrītu tam, ko izrādē apgalvo Krūmiņa atveidotais Dāls - ka ir būtiski, lai savu viedokli par Izraēlu pauž katrs ārpus tās dzīvojošs ebrejs, līdzīgi kā man nav jānosoda vai jāattaisno nevienu kreili - teroristu.
Par izrādi tikām jāsaka - patika tā man, vispār manos plānos tās skatīšanās nebija ietilpusi, bet tētim bija papildu biļete, un nu jā - sanāca to redzēt. Ja ņem vērā, ka man patiešām ļoti patīk Roalda Dāla nežēlīgie īsstāsti/noveles, un tēma arī man ir aktuāla, līdz ar to beigās sanāca ļoti pat loģiski, ka nokļuvu šajā izrādē. Un secinājum - vispār jau mani parasti satrauc tās vērtības, kuras pārstāv mākslinieki, kuru darbi man tīk, un tieši tālab man šobrīd ir grūti klausīties, piemēram, Rodžera Votersa radītu mūziku, un es iztēlojos, ka būtu Dāls joprojām dzīvs (kas gan nebūtu diži reāli, jo šobrīd viņš būtu 110 gadus vecs), diezgan ticami, ka viņam ar Votersa kungu sakristu viedoklis arī ar putinu saistītos jautājumos. Taču - Dāls ir miris gana sen, un līdz ar to man no viņa pasaules uzskatiem abstrahēties ir viegli, un man nebūtu nekādas motivācijas atturēt savus bērnus no viņa darbu iepazīšanas (tiesa, tie varētu viņiem būt pārāk drūmi).
2026-05-19
comments powered by Disqus