La Traviata
Operu es apmeklēju vidēji reizi desmit gados, un nekas neliecināja, ka brauciens uz Armēniju būtu saistīts ar operas riskiem. Taču notika tā, ka vēlā pēcpusdienas stundā Vimba painteresējās, vai gadījumā Erevānā nevarētu aiziet uz kādu teātri vai varbūt operu vai, ideālā gadījumā, baletu. Noskaidroju - ir šāda iespēja, pēc pusotras stundas Traviata, biļešu vēl pa pilnam. Iespējams, mums nebija gluži optimālās teātra drēbes (botas, t-krekli, šorti), līdz ar to es biju skeptisks, vai mūs operā ielaidīs, bet Vimba bija kategorisks - jābūt pārliecinošiem, jāiet. Nu, ko, kas jādara - jādara. Izrādījās, ka apmeklētāju vidū tādu kā mēs bija diezgan liels procents, bet apmeklētāju kopējais skaits - pavisam neliels. Ja ņem vērā, ka izrādes sākumā uz skatuves bija ap 60 dziedātājiem, plus vēl prāvs skaits mūziķu bedrē, tad jautājums bija, kāda ir izrādes dalībnieku un skatītāju skaitliskā attiecība - lielāka par 1 pret 2 vai nē. Kas ir visnotaļ bēdīgi, jo - sasodīts, tur nav ko pamatot, skaidrs, ka šādā formātā opera nevar būt ne tikai rentabla, bet pat tikai nedaudz naudu zaudējoša. Bet ne par to ir stāsts.
Par ko tad ir stāsts? Protams, ka par Traviatu. Zināšanu par libretu mums noteikti varēja būt vairāk (radio Verdi, protams, atskaņo bieži, bet satura ziņā tas nelīdz) un arī subtitri skaidrā armēņu valodā ne tik ļoti palīdzēja, bet vismaz pirmajā cēlienā tas netraucēja. Tad jau drīzāk otrajā, pēc tam, kad starpbrīdi bijām izmantojuši, lai saprastu, kas īsti ir tas, kas uz skatuves redzams un dzirdams, bet tās bija problēmas nevis ar izsekošanu sižetam, bet gan ar jebkādu dinamikas trūkumu. Vispār gan abi iepriekšējie operas apmeklējumi man bija beigušies ar secinājumu, ka nebūtu ne vainas, ja ne tā dziedāšana, bet šoreiz iespaidi bija citi. Šķiet, ka regulārā Radio Klasika klausīšanās ir mazliet atmiekšķējusi manus aizspriedumus pret operatisku vokālu, jo šeit man ar vokālu bija pilnīgi cita problēma, nekā iepriekš. Proti, solisti Arcviku Demurčjanu bieži gluži vienkārši nevarēja pietiekami labi dzirdēt. Man trūkst kompetences, lai pateiktu, kas tieši tur bija par vainu - zāles akustikā, kuras dēļ orķestris bija par skaļu, pašā orķestrī vai solistē, bet sajūtas brīžam bija tādas, it kā es skatītos futbolu Rīgā "Daugavas" stadionā - proti, centrālie notikumi šķita risināmies kaut kur daudz par tālu un līdz ar to par neaktuālu. Pirmajā cēlienā gan šis vēl bija pieciešami, jo tajā ietilpst gan slavenākās pasāžas (tādas kā "Libiamo ne' lieti calici"), kuras pat tādam opermūzikai absolūti svešam cilvēkam kā man ir pazīstamas, gan arī bija vismaz kaut kāda dinamika uz skatuves.
Tikām otrais cēliens (kurā patiesībā bija, cik saproti, tikai otrā cēliena pirmā aina) bija tik statisks, cik vien tas vispār iespējams. Man jau tāpat mentāli ir aizspriedumi pret operu, ka tas "nav īsts teātris", jo neko vairāk kā pastaigāšanos pa skatuvi tur nerāda, bet te tas kļuva pavisam nomācoši. Faktiski gandrīz viss šis cēliens sastāvēja no viena ilga dueta starp Violetu un Alfredo tēvo Džordžio, bet apstākļos, kad mani nespēja uzrunāt dziedāšana, kas nešķita gana jaudīga, prasītos, lai būtu vismaz kaut kas cits, kas teiktu - šo izrādi ir vērts skatīties līdz galam, bet arī scenogrāfija nespēja veldzēt (pirmajā cēlienā tā šķita tikai kokaina, bet otrajā jau drīzāk iztrūkstoša). Tad nu sanāca, ka šī bija tā reize, kad es kādā izrādē nepaliku līdz beigām, un no trešā cēliena mēs gluži vienkārši notināmies. Līdz ar to sanāk, ka īsti jau tiesīgs vērtēt šo priekšnesumu neesmu, jo nenobaudīju to pilnā apjomā, bet jau otrā cēliena 30-35 minūtes bija garākā pusstunda, kādu pēdējā laikā esmu piedzīvojis, iespējams, pat grūtāk kā bezmiegs, kas reizēm man uznāk. Līdz ar to sanāk, ka no vienas puses man ir žēl, ka opera Erevānā ir tik neapmeklēta, turklāt tā ir liela - 1400 vietas pret 946 operā Rīgā - bet redzētais galīgi neradīja sajūtu, ka pieejamais saturs būtu tā vērts, lai skatītāji uz šo operas teātri gāztu riņķī. Kā unikāla pieredze ceļojuma laikā - forši, un es pat tagad tiešām jūtos emocionāli gatavs aiziet uz kādu labu operu Rīgā, bet visādi citādi, ja vēl kāds vakars mums te būs brīvs, labprātāk aiziešu uz kādu rokkoncertu.
Ar informāciju par konkrēto iestudējumu, ja kas, situācija ir stipri bēdīga - operas lapā nav nekā cita kā kalendārs ar izrādēm un iespēja iegādāties biļetes, bet Operabase sniegtā informācija ir mazliet šaubīga, jo šķiet, ka pirmizrādi šis iestudējums piedzīvojis 2021./2022. gada sezonā, bet tā režisors Gegams Grigorjans miris jau 2016. gadā.
Par ko tad ir stāsts? Protams, ka par Traviatu. Zināšanu par libretu mums noteikti varēja būt vairāk (radio Verdi, protams, atskaņo bieži, bet satura ziņā tas nelīdz) un arī subtitri skaidrā armēņu valodā ne tik ļoti palīdzēja, bet vismaz pirmajā cēlienā tas netraucēja. Tad jau drīzāk otrajā, pēc tam, kad starpbrīdi bijām izmantojuši, lai saprastu, kas īsti ir tas, kas uz skatuves redzams un dzirdams, bet tās bija problēmas nevis ar izsekošanu sižetam, bet gan ar jebkādu dinamikas trūkumu. Vispār gan abi iepriekšējie operas apmeklējumi man bija beigušies ar secinājumu, ka nebūtu ne vainas, ja ne tā dziedāšana, bet šoreiz iespaidi bija citi. Šķiet, ka regulārā Radio Klasika klausīšanās ir mazliet atmiekšķējusi manus aizspriedumus pret operatisku vokālu, jo šeit man ar vokālu bija pilnīgi cita problēma, nekā iepriekš. Proti, solisti Arcviku Demurčjanu bieži gluži vienkārši nevarēja pietiekami labi dzirdēt. Man trūkst kompetences, lai pateiktu, kas tieši tur bija par vainu - zāles akustikā, kuras dēļ orķestris bija par skaļu, pašā orķestrī vai solistē, bet sajūtas brīžam bija tādas, it kā es skatītos futbolu Rīgā "Daugavas" stadionā - proti, centrālie notikumi šķita risināmies kaut kur daudz par tālu un līdz ar to par neaktuālu. Pirmajā cēlienā gan šis vēl bija pieciešami, jo tajā ietilpst gan slavenākās pasāžas (tādas kā "Libiamo ne' lieti calici"), kuras pat tādam opermūzikai absolūti svešam cilvēkam kā man ir pazīstamas, gan arī bija vismaz kaut kāda dinamika uz skatuves.
Tikām otrais cēliens (kurā patiesībā bija, cik saproti, tikai otrā cēliena pirmā aina) bija tik statisks, cik vien tas vispār iespējams. Man jau tāpat mentāli ir aizspriedumi pret operu, ka tas "nav īsts teātris", jo neko vairāk kā pastaigāšanos pa skatuvi tur nerāda, bet te tas kļuva pavisam nomācoši. Faktiski gandrīz viss šis cēliens sastāvēja no viena ilga dueta starp Violetu un Alfredo tēvo Džordžio, bet apstākļos, kad mani nespēja uzrunāt dziedāšana, kas nešķita gana jaudīga, prasītos, lai būtu vismaz kaut kas cits, kas teiktu - šo izrādi ir vērts skatīties līdz galam, bet arī scenogrāfija nespēja veldzēt (pirmajā cēlienā tā šķita tikai kokaina, bet otrajā jau drīzāk iztrūkstoša). Tad nu sanāca, ka šī bija tā reize, kad es kādā izrādē nepaliku līdz beigām, un no trešā cēliena mēs gluži vienkārši notināmies. Līdz ar to sanāk, ka īsti jau tiesīgs vērtēt šo priekšnesumu neesmu, jo nenobaudīju to pilnā apjomā, bet jau otrā cēliena 30-35 minūtes bija garākā pusstunda, kādu pēdējā laikā esmu piedzīvojis, iespējams, pat grūtāk kā bezmiegs, kas reizēm man uznāk. Līdz ar to sanāk, ka no vienas puses man ir žēl, ka opera Erevānā ir tik neapmeklēta, turklāt tā ir liela - 1400 vietas pret 946 operā Rīgā - bet redzētais galīgi neradīja sajūtu, ka pieejamais saturs būtu tā vērts, lai skatītāji uz šo operas teātri gāztu riņķī. Kā unikāla pieredze ceļojuma laikā - forši, un es pat tagad tiešām jūtos emocionāli gatavs aiziet uz kādu labu operu Rīgā, bet visādi citādi, ja vēl kāds vakars mums te būs brīvs, labprātāk aiziešu uz kādu rokkoncertu.
Ar informāciju par konkrēto iestudējumu, ja kas, situācija ir stipri bēdīga - operas lapā nav nekā cita kā kalendārs ar izrādēm un iespēja iegādāties biļetes, bet Operabase sniegtā informācija ir mazliet šaubīga, jo šķiet, ka pirmizrādi šis iestudējums piedzīvojis 2021./2022. gada sezonā, bet tā režisors Gegams Grigorjans miris jau 2016. gadā.
2024-09-05
comments powered by Disqus