Gilda

Nez kādēļ man vienmēr bija šķitis, ka "film noir" pēc definīcijas ir krimiķi, taču izrādās, ka šī žanriskā piederība nemaz nav obligāta. Tiesa, "Gilda" šī kino paveida kanonā mazliet tā kā skaitās izņēmums, bet vismaz otrajam raksturīgākajam kritērijam tā atbilst lieliski - Ritas Heivortes atveidotā Gilda ir viena no Holivudas ikoniskākajām femme fatale jeb liktenīgajām sievietēm. Un, protams, šajā filmā ir daudz aizkadra balss, kas arī ir ļoti raksturīga film noir pazīme.

Džonijs ir spēlmanis, kurš pats veido savu laimi, proti, viņš blēdās kārtīs, faktiski tāds kā personāžs no Leonarda Koena The Stranger Song. Viņš ir nonācis Argentīnā, kur jau pirmajā vakarā pēc amerikāņu karavīru apspēlēšanas viņu būtu nogalinājis laupītājs, ja ne bālā svešinieka palīdzība. Tā Džonijs iepazīstas ar Balinu - kazino īpašnieku un slepena volframa karteļa vadītāju. Džonijs vispirms uzspēlē Balina kazino, bet tad kļūst par viņa darbinieku un ar laiku - arī par draugu. Viss rit labi, kamēr viņi ir trīs: Džonijs, Balins un Balina uzticamais spieķis ar iebūvētu asmeni. Taču tad parādās cits trešais - Balins iepazīstina Džoniju ar savu jauno sievu Gildu. Viss jau būtu labi, ja viņi nebūtu jau iepriekš bijuši pazīstami. Un ja šī sieva nebūtu Rita Heivorte. Lai ko cilvēki runātu par mainīgiem skaistuma etaloniem, Heivorte, kura skaitījās satriecoši valdzinoša četrdesmitajos gados, tāda pati šķiet arī mūsdienās, līdz ar to nav grūti saprast Džoniju, kurš nonācis neērtā situācijā. Tikpat neērta situācija ir gan arī Gildai, kuru ar Džoniju joprojām vieno ilga mīlestības-naida vēsture. Tālākais notiekošais mīlas trīsstūrī ir no vienas puses prognozējams, no otras - gaužām aizraujošs.

Kā tas ir raksturīgs vecākām Holivudas filmām, arī "Gilda" ir viena no tām lentēm, kurām pirmā puse ir labāka par otro. Kamēr personāži tiek iepazīstināti un viņiem ļauj vaļu izpausties ciniskiem un ironiskiem, viss ir lieliski (dialogi brīžiem ir patiešām burvīgi). Gildas bezkaunīgā spēlēšanās ar Džoniju un vienaldzīgā attieksme pret Balinu. Bezkaunīgais tualetes apkalpotājs tēvocis Pio. Mīklainā personāžu kopīgā pagātne - tas viss nostrādā teicami. Taču brīdī, kad Gilda sāk emocionāli sabrukt (jo loģiski, ka sieviete tā laika oficiālajā skatījumā ir tā, kas pirmā zaudēs savaldīšanos un atklās, ka patiesībā aiz ciniskās maskas viņa ir trausla un ievainojama), bet Džonijs pilnīgi bezkaislīgi viņu turpina pazemot, sajūsma par filmu sāk noplakt. Jā, tajā tuvāk beigām ir viena no visu laiku iespaidīgākajām Holivudas striptīza ainām, kurā novilkšanas objekts ir viens vienīgs cimds un pat tas šķiet drusku par daudz (Put the blame on Mame izpildījuma laikā, ko gan patiesībā, protams, nedziedāja pati Heivorte), bet filmas atrisinājums ir tipisks Heisa kodeksa laikmeta amerikāņu kino - gaužām pareizs un taisnīgs, par spīti tam, ka konkrēti Džonijs tādu nekādi nebūtu pelnījis, bet liktenīgā sieviete, tāda vismaz man rodas sajūta, ir taisnā ceļā uz kļūšanu par tipisku mājsaimnieci. Es saprotu, ka tolaik tā bija pieņemts darīt (pareizo happy end ziņā), bet sekas tam ir tādas, ka reti kura Holivudas lente no trīsdesmitajiem, četrdesmitajiem, piecdesmitajiem mūsdienās varētu lepoties ar labu nobeigumu. Protams, ja neaizdomājas par vērtībām, "Gildu" var itin labi izbaudīt, un ja nu tev kaut kas nepatīk - vaino vien Meimu.
2016-11-28
8.0
comments powered by Disqus