Gone With the Wind

Vējiem līdzi ir viena no retajām klasiskajām Holivudas filmām, ko atceros esam skatījies, izmantojot televizora pakalpojumus. Tas varētu būt bijis orientējoši 1998.gadā - 1999.gadā, laikā, kad vecāku mājās bija novērojama kabeļtelevīzija, un angliskas filmas bija skatāmas naktīs pa TNT kanālu, kas dienas laikā rādīja "Cartoon Network" multenes. Tiesa, varētu pat gadīties, ka šī arī bija vienīgā filma, ko šajā kanālā es noskatījos, kā nekā skolas laikā man vispār filmu skatīšanās nebija sevišķi raksturīga (šķiet, izņemot "Vējiem līdzi" un dažas piektdienas vēlo vakaru filmas LNT ar melnu apli stūrī, neko daudz es tiešām kino nebaudīju, uzsvaru liekot uz vācu tokšoviem un Eurosport visas dienas garumā).

Diezgan droši var teikt, ka "Vējiem līdzi" ir sava laikmeta Holivudas "Titāniks" - grandiozs un episks kases grāvējs, par kuru cilvēki runāja vēl gadiem, ar savam laikmetam grandiozu budžetu, ambīciju vērienu un biedējošu filmas garumu. Kas attiecas uz garumu, "Vējiem līdzi" gan itin pārliecinoši "Titāniku" pārspēj - tās kopējais laiks, ieskaitot uvertīru, pārtraukumu un antraktu ir tuvu četrām stundām jeb sasodīti daudz. Mūsdienās šo filmu tu skaties lielā mērā kā vēstures liecību un daudz ko tev nākas tai piedot ar atrunu "tāds tolaik bija laiks, tā toreiz bija pieņemami". Tīri no saturiskā viedokļa, raugoties šodienas acīm, filma (un, protams, arī Mārgaretas Mičelas romāns, uz kura pamata tā uzņemta) ir šausmīga: stāsts par idilliskajiem ASV Dienvidu štatiem, kur laimē un harmonijā dzīvo aristokrātiskie plantāciju īpašnieki, pēdējās paliekas no romantiskās seno dienu bruņniecības, taču viņu dienas ir skaitītas, jo federālā valdība ar Ābrahamu Linkolnu priekšgalā vēlas viņus pazudināt, aizliedzot tik ļoti nepieciešamo ekonomiskās attīstības pamatu verdzību. Un ziemeļu amerikāņi jeb jeņķi ir nekulturāli, prasti un mantkārīgi, pretstatā romantiskajiem dienvidniekiem, kuri gan ir lemti neveiksmei, jo viņi nav gana piezemēti un racionāli domājoši. Turklāt perspektīvas, ka vairs nebūs verdzības, nepriecē ne tikai plantatorus, bet arī melnos brāļus, jo kā gan viņi turpmāk varēs dzīvot bez gādīgajiem saimniekiem, kas allaž rūpēsies par to, lai viņiem būtu pajumte, darbs un ēdiens? Apmēram šādi var raksturot "Vējiem līdzi" politisko fonu, uz kura tiek izspēlēta drāma mūža garumā starp Skārletu O'Haru, Ešliju Vilksu un Retu Batleru.

Vēl viens obligāts kritērijs pēc labākajiem Holivudas standartiem ir tajā, ka Skārletas abi mūža nozīmīgākie vīrieši ir par viņu būtiski vecāki un filmā tas ir īpaši redzams. Ok, kamēr Klārs Geibls Reta Batlera lomā ar Vivjenas Lī Skārletu uz ekrāna kopā izskatās plus mīnus adekvāti - kā nekā viņu vecuma starpība (aptuveni 12 gadi) ir diezgan līdzīga tai, kas sanāk atbilstoši grāmatai, Leslijs Hauards kā Ešlijs galīgi neatbilst tradicionālai "love interest". Kā nekā šis aktieris ir vienaudzis Tomasam Mičelam, kas atveido Skārletas tēti, un atbilstoši šiem apstākļiem Ešlijs nešķiet ne tas čalis, kas tūliņ paziņos par precībām ar savu māsīcu Melāniju, ne tas, kas varētu doties uz fronti (tad jau tikpat labi arī Skārletas tētis varētu doties karot). Protams, ja ņem vērā, ka Ešlijs arī kā tēls ir aptuveni tikpat enerģisks un puicisks kā viņu atveidojošais aktieris (proti - necik), tad laikam jau viss saskan. *

Un vienlaikus - ar visām šīm īpatnībām "Vējiem līdzi" joprojām ir diezgan skatāma filma. Tas attiecas gan uz veidu, kā šis melodramatiskais stāsts tiek pasniegts, gan uz ļoti spēcīgi filmētām ainām - pirmkārt, te prātā nāk epizode ar milzīgo lauku ar ievainotajiem un mirstošajiem kareivjiem, kuru Skārleta šķērso, mēģinot panākt, lai ārsts nāk pieņemt Melānijas dzemdības. Jā, raugoties no 21. gadsimta, "Vējiem līdzi" ir klaji rasistiska, revizionistiska filma, kuras stiprā varone Skārleta laikam gan nebūs saucama par nozīmīgu tēlu feminismā, jo visas viņas darbības principā ir vērstas tikai uz vienu - lai tiktu pie Ešlija mīlestības, un lielā mērā, par spīti daudziem dramatiskajiem notikumiem un nelaimīgajiem likteņstāstiem, visa šī filma ir tikai pasaka - pasaka par iedomātu Paradīzi un tikpat iedomātu tās bojāeju, bet reizēm jau vajag arī tādas filmas, un savā ziņā tādi "Vējiem līdzi" tev palīdz saprast to, kā arī mūsdienās turpina domāt itin daudzi cilvēki ASV Dienvidos, kuri pie savām mājām izkar konfederātu karogus un ar sajūsmu uztver katru vājprātīgo frāzi no tā saucamā prezidenta Trampa mutes.

Vērts piebilst, ka savā ziņā šai filmai ir arī sava loma antirasisma pasaulē - kā nekā Hetija Makdaniela, kas atveidoja Skārletas auklīti, kļuva par pirmo melnādaino Oskara saņēmēju.

* Ja kas - interesanta piebilde attiecībā uz Ešlija Vilksa tēlu, pats aktieris arīdzan neesot juties nedz gana jauns, nedz gana izskatīgs šim personāžam, un savus iespaidus raksturojis sekojoši: "I hate the damn part. I'm not nearly beautiful or young enough for Ashley, and it makes me sick being fixed up to look attractive."
2017-02-01
7.5
comments powered by Disqus