Es arī gribētu aizbraukt uz Ženēvu
Alberts ir vientuļais tēvs, kas audzina piecgadīgu puiku. Alberts ir grāmatvedis, kura dzīve sastāv no nomācošas rutīnas, kas griežas ar ne pārāk aizraujošu darbu un mājas pienākumiem. Olivera māte viņus ir pametusi, un tā nu viņi divatā kuļas. Vienīgais, kas Albertam sniedz mierinājumu šajā pasaulē, ir iešana vannā, tur dzerot prosecco un klausoties Nika Keiva dziesmas.
Potenciāli šis romāns varētu būt kaut kas tāds, kas mani uzrunātu. Pirmkārt, mazliet atšķirīgais skatījums - vientuļa tēva stāsts - tā tomēr galīgi nav nodreijāta tēma. Otrkārt, protams, Niks Keivs. Nav gluži tā, ka es Keivu uzskatītu par kādu bāku, kuru izmantot kā ceļa rādītāju šajā duļķu pilnajā pasaulē, bet, protams, ka es Keiva dziesmas cienu un mīlu. Un vismaz teorijā - ja galvenais varonis, un līdz ar to, visticamāk, arī autors, mīl Higsa Bozona blūzu - tad tam taču vajadzētu rezonēt arī ar mani. Bet nerezonē.
Sākšu ar to, ka mani absolūti neuzrunā Harija Āboliņa valoda. Lai arī "Es arī gribētu aizbraukt uz Ženēvu" vizuāli izskatās pēc kvalitatīvas grāmatas (esmu no tiem cilvēkiem, kas grāmatu vērtē pēc vāka), raksta Āboliņš prasti, aptuveni tādā līmenī, kas būtu pieņemams garākiem ierakstiem kādā feisbukā, bet ne drukāta darba kvalitātē. Viņš apraksta saprotamas situācijas, ar kurām pat varētu identificēties, bet vārdi, teikumi un rindkopas mani nepārliecina. Pēc analoģijas - tas nav Keivs, tas ir Račs vai varbūt pat Kivičs. Jā, patiesībā tieši Kivičs te būtu īstais, ko piesaukt - krānstrīmeris būtu īstais, uz ko atsaukties, reflektējot par grāmatu, kurā masturbēšanai vannā ierādīta itin centrāla loma.
Pamazām no stāsta par sūro ikdienu, esot vientuļajam tēvam, uz kuru šķībi skatās ne vien dārziņā, bet arī poliklīnikā, grāmata pāriet Tindera randiņu virzienā, līdzās citām grūti izturamām epizodēm iekļaujot vairāku lappušu garumā notiekošu whatsapp saraksti ar plašu emoji lietojumu. Šajā brīdī tad arī es atļaušos savas emocijas par šo daļu atainot, izmantojot šo lielisko izteiksmes līdzekli: 💩💩💩! Un tad mazliet no - visas sievietes ir kuces, kas tomēr pamazām pāraug varoņa kaut kādās atklāsmēs par sevi pašu un to, kas viņam dzīvē ir svarīgs. Proti, beigās šis vēl sanāk kā pašpalīdzības romāns.
Redzēju, ka žurnālā IR bija intervija ar grāmatas autoru, no tās anotācijas (šobrīd man nav abonementa) sapratu, ka romāns ir kaut kādā mērā balstīts paša autora pieredzē, bet, ja godīgi - man dziļi vienalga, vai tas ir vai nav patiess. Galvenais varonis mani diezgan tracināja - kaut vai ar to, ka autors pat necentās parādīt, ka Albertā ir kaut kas vairāk nekā "tēvs" un "grāmatvedis", ā, un - patīk Niks Keivs un prosecco. Neesmu, protams, sieviete, līdz ar to - Alberta mērķauditorija - bet, sasodīts, viņš šķiet garlaicīgs un diezgan tukšs. Ā, protams, viņš ir kafijas un IPA eksperts - bet tās manās acīs ir tieši vainu pastiprinošas īpašības.
Tad nu beigu beigās sanāk tā: šo 120 lappuses īso grāmatu es "izmaucu" cauri ātri, bet galvenokārt - lai tā būtu ātrāk izlasīta, un varētu pievērsties kaut kam citam. Un noteikti - ne prosecco. Ja pašam autoram šī grāmata pildījusi kādu pašterapijas funkciju - prieks par viņu, bet kāpēc man tas bija jālasa? Un kāpēc tajā visā jāiepin nabaga Niks Keivs - viņam tāpat savā dzīvē sūdu pietiek, kāpēc vēl tiem pievienot klāt Albertu un viņa ņuņņāšanu?
P.S. Atsauksmes par šo grāmatu, ko var atrast Internetā, ir gaužām pozitīvas. Man it kā šķiet, ka pēdējos gados galīgi vairs neesmu tāds rūgumpods, kam ir pārāk augsti standarti, bet arī ne tik zemi, lai jebko būtu gatavs pasludināt par izcilību.
Potenciāli šis romāns varētu būt kaut kas tāds, kas mani uzrunātu. Pirmkārt, mazliet atšķirīgais skatījums - vientuļa tēva stāsts - tā tomēr galīgi nav nodreijāta tēma. Otrkārt, protams, Niks Keivs. Nav gluži tā, ka es Keivu uzskatītu par kādu bāku, kuru izmantot kā ceļa rādītāju šajā duļķu pilnajā pasaulē, bet, protams, ka es Keiva dziesmas cienu un mīlu. Un vismaz teorijā - ja galvenais varonis, un līdz ar to, visticamāk, arī autors, mīl Higsa Bozona blūzu - tad tam taču vajadzētu rezonēt arī ar mani. Bet nerezonē.
Sākšu ar to, ka mani absolūti neuzrunā Harija Āboliņa valoda. Lai arī "Es arī gribētu aizbraukt uz Ženēvu" vizuāli izskatās pēc kvalitatīvas grāmatas (esmu no tiem cilvēkiem, kas grāmatu vērtē pēc vāka), raksta Āboliņš prasti, aptuveni tādā līmenī, kas būtu pieņemams garākiem ierakstiem kādā feisbukā, bet ne drukāta darba kvalitātē. Viņš apraksta saprotamas situācijas, ar kurām pat varētu identificēties, bet vārdi, teikumi un rindkopas mani nepārliecina. Pēc analoģijas - tas nav Keivs, tas ir Račs vai varbūt pat Kivičs. Jā, patiesībā tieši Kivičs te būtu īstais, ko piesaukt - krānstrīmeris būtu īstais, uz ko atsaukties, reflektējot par grāmatu, kurā masturbēšanai vannā ierādīta itin centrāla loma.
Pamazām no stāsta par sūro ikdienu, esot vientuļajam tēvam, uz kuru šķībi skatās ne vien dārziņā, bet arī poliklīnikā, grāmata pāriet Tindera randiņu virzienā, līdzās citām grūti izturamām epizodēm iekļaujot vairāku lappušu garumā notiekošu whatsapp saraksti ar plašu emoji lietojumu. Šajā brīdī tad arī es atļaušos savas emocijas par šo daļu atainot, izmantojot šo lielisko izteiksmes līdzekli: 💩💩💩! Un tad mazliet no - visas sievietes ir kuces, kas tomēr pamazām pāraug varoņa kaut kādās atklāsmēs par sevi pašu un to, kas viņam dzīvē ir svarīgs. Proti, beigās šis vēl sanāk kā pašpalīdzības romāns.
Redzēju, ka žurnālā IR bija intervija ar grāmatas autoru, no tās anotācijas (šobrīd man nav abonementa) sapratu, ka romāns ir kaut kādā mērā balstīts paša autora pieredzē, bet, ja godīgi - man dziļi vienalga, vai tas ir vai nav patiess. Galvenais varonis mani diezgan tracināja - kaut vai ar to, ka autors pat necentās parādīt, ka Albertā ir kaut kas vairāk nekā "tēvs" un "grāmatvedis", ā, un - patīk Niks Keivs un prosecco. Neesmu, protams, sieviete, līdz ar to - Alberta mērķauditorija - bet, sasodīts, viņš šķiet garlaicīgs un diezgan tukšs. Ā, protams, viņš ir kafijas un IPA eksperts - bet tās manās acīs ir tieši vainu pastiprinošas īpašības.
Tad nu beigu beigās sanāk tā: šo 120 lappuses īso grāmatu es "izmaucu" cauri ātri, bet galvenokārt - lai tā būtu ātrāk izlasīta, un varētu pievērsties kaut kam citam. Un noteikti - ne prosecco. Ja pašam autoram šī grāmata pildījusi kādu pašterapijas funkciju - prieks par viņu, bet kāpēc man tas bija jālasa? Un kāpēc tajā visā jāiepin nabaga Niks Keivs - viņam tāpat savā dzīvē sūdu pietiek, kāpēc vēl tiem pievienot klāt Albertu un viņa ņuņņāšanu?
P.S. Atsauksmes par šo grāmatu, ko var atrast Internetā, ir gaužām pozitīvas. Man it kā šķiet, ka pēdējos gados galīgi vairs neesmu tāds rūgumpods, kam ir pārāk augsti standarti, bet arī ne tik zemi, lai jebko būtu gatavs pasludināt par izcilību.
2026-09-02
comments powered by Disqus