He Who Gets Slapped

Pols ir zinātnieks, kurš vairāk par visu mīl savu sievu un savu darbu. Viņš izdara nozīmīgu atklājumu, taču slavu piesavinās kāds bagāts maitas gabals, kurš pie reizes piesavinās ar Pola sievu, kura uz atvadām savu vīru nodēvē par nožēlojamu klaunu un ākstu. Lai labāk iederētos skarbajā pasaulē, Pols pamet zinātni un kļūst par klaunu cirkā.
Šāda, lūk, ir premisa filmai "Tas, kuru iepļaukā" - mēmā kino klasiskam darbam, kuru režisējis tā dēvētais zviedru kino tēvs Viktors Sjestrēms (no kura esot ļoti ietekmējies pats Ingmārs Bergmans) un kurā filmējās Džons Gilberts, vēlākā Oskara laureāte Norma Šīrera un Lons Čeinijs.
Patiesībā tagad, kad esmu pasācis skatīties mēmo kino, secinu, ka tas ir pamatīgs pārspīlējums (kāds man pašam dzīvoja galvā), ka šāda stila filmas būtu grūti skatīties, ka tās pēc definīcijas ir nedzīvas un vērtīgas tikai kā vēstures liecinieces, bet ne kā mākslas darbi. Tās nu gan ir muļķības - mēmais kino ir gluži sakarīgs mākslas veids, tikai ar saviem specifiskiem noteikumiem. Skaidrs, ka šādās filmās ir muļķīgi gaidīt garus un izvērstus dialogus, jo tik lielu daudzumu kartiņu neviens skatītājs nespētu izlasīt. Skaidrs, ka aktieri ir mežonīgi nogrimēti, tā lai vismaz acis un muti vienmēr varētu saskatīt. Skaidrs, ka sižeti lielākoties nav sevišķi "samudrīti". Bet tas jau patiesībā nav sevišķi būtiski - šī konkrētā filma ar savu naivi dramatisko vēstījumu patiesībā ļoti maz atšķiras no liela daudzuma tā, ko kino var redzēt arī mūsdienās, un šeit vismaz skan patīkama mūzika, nevis Nicki Minaj jaunākie veikumi. Jā, filmas vēstījums arī 20.gadsimta sākumā nebija nekas izcili oriģināls un metaforas tajā nav dziļas kā tavas acis (ja tev, protams, ir dziļas acis), bet... filma ir sirsnīgi skumja, tās personāži ir pietiekami telpiski, lai viņiem varētu just līdzi un laiku pa laikam aizmirst, ka šī filma ir 90 gadus veca un ka 21 gadu vecā skaistule Konsuelo - Norma Šīrera nomira manā dzimšanas gadā, būdama 80 gadus veca).
2014-02-04
7.5
comments powered by Disqus