I, Tonya

Stāsts par Toņu Hārdingu, Nensiju Kerigenu un (gandrīz) lauzto ceļgalu risinājās laikā, kad mani vēl globālie mediju (un sporta) skandāli nesasniedza, bet kaut kad vēlāk par to dzirdējis, protams, biju. Kā nekā šo sporta drāmu savulaik apdziedāja pat Weird Al Yankovic, kura darbībai gan es esmu intensīvi sekojis.

Protams, kā jau jebkurš stāsts, medijos tas bija nonācis pamatīgi izkropļots, un patiesībā arī šī filma īsti necenšas noskaidrot patiesību. Vai pareizāk - patiesības te ir divas: viena ir Toņas Hārdingas patiesība un otra - viņas šķirtā vīra Džefa Gilūlija patiesība. Filma ir veidota pseidodokumentālā manierē, itin daudz uzmanības veltot "interviju" ainām, kā arī regulāri varoņiem runājot tieši ar skatītājiem, komentējot notikumus it kā no malas. Jāsaka - ļoti veiksmīga pieeja, līdz ar to filma nepretendē uz vienīgo un galīgo patiesību (lai gan itin droši filmas autoru simpātijas primāri ir Toņas un nevis Džefa pusē).

Jāsaka - pat neatkarīgi no tā, kas un kā īsti plānoja (katastrofāli tizlo no bandītiskā izpildījuma viedokļa) uzbrukumu Kerigenai, Hārdingas dzīves stāsts ir interesants pats par sevi, kaut vai tāpēc vien, ka "rednecks" reti kad pievēršas daiļslidošanai kā papildu aktivitātei līdzās trušu medībām un malkas ciršanai, bet gadās arī tā. Un lielā mērā šis, protams, ir stāsts par vardarbību ģimenē un to, cik bieži sievietei ir bezcerīgi ar to cīnīties (vai šī būtu vieta kādai atsaucei uz Stambulas konvenciju? jā, visnotaļ iespējams). Filmas "konfekte" tomēr ir tajā, cik precīzi dažādas ainas iz vēstures anālēm tajā ir atveidotas (ok, daži pašas daiļslidošanas elementi tiek nodrošināti ar datorgrafikas palīdzību, bet tas neko īsti nemaina).

Un jāsaka - aktieri ir piemeklēti (un apstrādāti) vienkārši perfekti atbilstoši saviem prototipiem. Ja neskaita vienu filmas daļu, ko bija grūti skatīties - pusaudžu gadi. Kad tev 27 gadus veca aktrise un 35 gadus vecs aktieris cenšas iegalvot, ka viņi spriež par to, ko darīt pēc vidusskolas beigšanas, izcili pārliecinoši tas neizskatās. Taču par laimi visai ātri pusaudžu gadi beidzas, un tālāk vairs tik dīvaina skatīšanās nav.

Lieki teikt, ka daiļslidošana nav mans iecienītākais sporta veids un sporta drāmas vispār nav mana iecienītākā tēma (ja tas, protams, nav futbols), bet filma bija patīkams pārsteigums - kaut vai ar to, ka tās vaorņi nav simpātiski (bet drīzāk - idioti), un viņiem arī nav lemts gūt izcilus panākumus. Proti, tas nav uzvarētāja stāsts, un tas ir feini.
2018-02-08
8.0
comments powered by Disqus