Sēras piestāv Elektrai
Sākot aprakstu par Valmieras teātra izrādi "Sēras piestāv Elektrai", kuru skatījos kā viesizrādi Dailes teātrī, vietā būs anekdote, ar kuru pēc tās noskatīšanās padalījās Iveta: "Brālis ar māsu guļ gultā, atviegloti uzpīpē... Māsa saka: - Tu tomēr esi daudz foršāks gultā, nekā tētis. - Jā, es jau zinu! Mamma arī tā saka." Lai atstāsītu izrādes sižetu, ar šo varētu būt gana, tomēr ir man arī citi iespaidi.
Skatuves noformējums un arī pati izrādes būtība man prātā atsauca "Cerību ezeru" JRT (diemžēl nevaru atcerēties, kā sauca tās izrādes režisoru un galveno varoni, laikam būšu viņu kancelējis) - tur bija tā doma, padomju blokmājas dzīvoklī apdari notīrīt līdz betonam un nelikt neko pa virsu, atbrīvojoties no visa liekā. Arī "Sēras piestāv Elektrai" ne tikai skatuve atgādina vai nu padsmit gadus nepabeigtā un daļēji iekonservētā stāvoklī pastāvējušo Panorama Plaza trešo māju vai arī Mākslas muzeja pagrabu, bet arī pati izrāde veidota pēc tā paša principa - nokasīt visu līdz tīram betonam. Izrāde veidota pēc amerikāņu dramaturga Jūdžīna O'Nīla tāda paša nosaukuma lugas, kurai, savukārt, pamatā ir grieķu traģēdiju triloģija "Oresteja". Režisore Inese Mičule kopā ar scenogrāfu Mārtiņu Vilkārsi ir gandrīz pilnībā nolobījusi nost pilsoņu kara laika Ameriku, pazūdot stāsta sadzīviskajai daļai un izceļot tīru traģēdiju. Vienlaikus šī ir acīmredzami tukša un bezcerīga traģēdija - ne jau tāpat vien trepes uz skatuves ved nekurienē un neviens pa tām līdz pat fināla ainai nemēģina kāpt - traģēdiju, ko izspēlē izrādes varoņi, neveido nepārvarami apstākļi, bet gan tā veido pati sevi, un viscaur melnā tērptie varoņi ir nolemti jau no sākta gala, jo viņi nemāk dzīvot.
Aprakstīt emocijas par šo izrādi man nav viegli, pat nezinu, kālab tā. Tā ir absolūti tāla no reālisma - pirmajā brīdī man pat šķita, ka Valmierā pie daudz mazākām telpām pieradušie aktieri uz Dailes lielās skatuves spēlē pēdējām rindām, taču gana ātri sapratu, ka tā šī izrāde skanētu arī citur. Tā ir lielu žestu un pārspīlējumu izrāde, kas labi sasaucas ar pārspīlētajiem notikumiem, kas tajā atainota. Ne tikai melnbaltajā (pareizāk - melnpelēkajā) estētikā, bet arī jebkur citur šajā izrādē nav vietas ne siltumam, ne mīļumam, pat iekāre tajā nav ugunīga, bet auksta, bet ūdens ir melns. Iespējams, tālab, ka izrāde sākas ar vārdiem "karš ir beidzies", bet patiesībā tas, protams, nav beidzies un nekas neliecina, ka pārskatāmā nākotnē tam pienāks gals. Marina, kas "Sēras piestāv Elektrai" skatījās nākamajā dienā, sūdzējās, ka viņa nespēja izrādes saturam noticēt. Man ar šo problēmu nebija - proti, man nebija šādas vajadzības, es nepārdzīvoju, ka nespēju just līdzi varoņiem, jo ne ar vienu no viņiem nespēju identificēties. Lai arī pie izrādes aktierspēles ir jāpierod, tā man patika - it īpaši tas jāsaka par Diānu Kristu Stafecku meitas un Ievu Puķi mātes lomā. Tomēr gala vērtējums man pašam joprojām, gandrīz divas nedēļas pēc izrādes noskatīšanās, nav pilnībā skaidrs - drīzāk pozitīvs, bet bez pārākās sajūsmas, tas droši vien būtu precīzākais raksturojums. Noteikti - atmiņā paliekošs iestudējums, bet ne tāds, kas aizķer dvēseles stīgas un liek par sevi domāt atkal un atkal.
Skatuves noformējums un arī pati izrādes būtība man prātā atsauca "Cerību ezeru" JRT (diemžēl nevaru atcerēties, kā sauca tās izrādes režisoru un galveno varoni, laikam būšu viņu kancelējis) - tur bija tā doma, padomju blokmājas dzīvoklī apdari notīrīt līdz betonam un nelikt neko pa virsu, atbrīvojoties no visa liekā. Arī "Sēras piestāv Elektrai" ne tikai skatuve atgādina vai nu padsmit gadus nepabeigtā un daļēji iekonservētā stāvoklī pastāvējušo Panorama Plaza trešo māju vai arī Mākslas muzeja pagrabu, bet arī pati izrāde veidota pēc tā paša principa - nokasīt visu līdz tīram betonam. Izrāde veidota pēc amerikāņu dramaturga Jūdžīna O'Nīla tāda paša nosaukuma lugas, kurai, savukārt, pamatā ir grieķu traģēdiju triloģija "Oresteja". Režisore Inese Mičule kopā ar scenogrāfu Mārtiņu Vilkārsi ir gandrīz pilnībā nolobījusi nost pilsoņu kara laika Ameriku, pazūdot stāsta sadzīviskajai daļai un izceļot tīru traģēdiju. Vienlaikus šī ir acīmredzami tukša un bezcerīga traģēdija - ne jau tāpat vien trepes uz skatuves ved nekurienē un neviens pa tām līdz pat fināla ainai nemēģina kāpt - traģēdiju, ko izspēlē izrādes varoņi, neveido nepārvarami apstākļi, bet gan tā veido pati sevi, un viscaur melnā tērptie varoņi ir nolemti jau no sākta gala, jo viņi nemāk dzīvot.
Aprakstīt emocijas par šo izrādi man nav viegli, pat nezinu, kālab tā. Tā ir absolūti tāla no reālisma - pirmajā brīdī man pat šķita, ka Valmierā pie daudz mazākām telpām pieradušie aktieri uz Dailes lielās skatuves spēlē pēdējām rindām, taču gana ātri sapratu, ka tā šī izrāde skanētu arī citur. Tā ir lielu žestu un pārspīlējumu izrāde, kas labi sasaucas ar pārspīlētajiem notikumiem, kas tajā atainota. Ne tikai melnbaltajā (pareizāk - melnpelēkajā) estētikā, bet arī jebkur citur šajā izrādē nav vietas ne siltumam, ne mīļumam, pat iekāre tajā nav ugunīga, bet auksta, bet ūdens ir melns. Iespējams, tālab, ka izrāde sākas ar vārdiem "karš ir beidzies", bet patiesībā tas, protams, nav beidzies un nekas neliecina, ka pārskatāmā nākotnē tam pienāks gals. Marina, kas "Sēras piestāv Elektrai" skatījās nākamajā dienā, sūdzējās, ka viņa nespēja izrādes saturam noticēt. Man ar šo problēmu nebija - proti, man nebija šādas vajadzības, es nepārdzīvoju, ka nespēju just līdzi varoņiem, jo ne ar vienu no viņiem nespēju identificēties. Lai arī pie izrādes aktierspēles ir jāpierod, tā man patika - it īpaši tas jāsaka par Diānu Kristu Stafecku meitas un Ievu Puķi mātes lomā. Tomēr gala vērtējums man pašam joprojām, gandrīz divas nedēļas pēc izrādes noskatīšanās, nav pilnībā skaidrs - drīzāk pozitīvs, bet bez pārākās sajūsmas, tas droši vien būtu precīzākais raksturojums. Noteikti - atmiņā paliekošs iestudējums, bet ne tāds, kas aizķer dvēseles stīgas un liek par sevi domāt atkal un atkal.
2024-02-12
comments powered by Disqus