Akas māja
Nupat man bija atklāsme par viltus atmiņām. Loģisku izskaidrojumi var būt divi: vai nu mēs dzīvojam datorsimulācijā, kurā gadās gļuki (pamata hipotēze) vai arī es esmu androīds un man tikai šķiet, ka manas atmiņas patiešām ir manas atmiņas. Kā lai arī nebūtu, es vienmēr esmu uzskatījis, ka Ingas Ābeles stāstu krājumu "Sniega laika piezīmes" lasīju vidusskolā, kas labi saskan ar to, ka tām nav apraksta blogā, kuru rakstu jau 20 gadus. Nekādu konkrētu atmiņu par grāmatas saturu man gan nav, bet tas jau nebūtu nekas pārsteidzošs. Un te pēkšņi atklāsme - vienīgais Ābeles darbs, kuru es būtu varējis lasīt skolas laikā, ir "Akas māja", bet "Sniega laika piezīmes" izdotas 2004. gadā. Acīmredzama nesakritība, kas sagrauj manus līdzšinējos pasaules uzskatus. Neko darīt, kaut kā nāksies dzīvot tālāk ar šo atklāsmi.
Lai vai kā, latviešu literatūrā Inga Ābele skaļi ienāca tieši ar "Akas māju", kuru Guntis Berelis raksturoja par spožāko debiju pēdējo gadu latviešu prozā, grāmatu, kura galīgi nelasās kā debitanta veikums, bet kā nobrieduša autora darbs. Tas gan nenozīmē, ka šī grāmata ir radīta man. Drīzāk otrādi - man prasās kaut kas vienkāršāks, kaut kas skaidrāks. Ābeles varoņi gan kopumā ir interesanti - viņa raksta par dzērājiem un varmākām, sievietēm ar psihiska rakstura problēmām, neiederīgajiem un nepieņemtajiem, kuru dzīvēs ne obligāti notiek kaut kas dramatisks, bet tas varētu notikt. Un arī laiks, par kuru viņa raksta, ir ļoti aptuvens pat tad, ja klāt ir datumi. Tas nav mežonīgais deviņdesmito gadu kapitālisms, tas nav padomijas pussabrukuma periods, tas ir ārpus laika. Un arī stāstu formas un manieres ir daudzveidīgas, runāt par kaut kādu šablonu te nudien nevar.
Ja man vajadzētu raksturot, kam šī grāmata ir līdzīga, tad tuvākā Ābeles radiniece šķiet Regīna Ezera, taču Ābeles pasaule ir vēl skaudrāka, bet varoņi - mazākā mērā kontrolē pār savu dzīvi.
Spilgtākie stāsti: "Hebes grafiti", par latviešu puiša un čigānu meitenes tikšanos, par sievieti ar nemīlamu bērnu, par depresīvu nākotni. Vispār es nešaubos, ka šī grāmata ir laba, Ābele tiešām krāsas triepj meistarīgi, bet es gluži vienkārši neesmu tās lasītājs. Un ceru, ka tāds arī nekļūšu.
Lai vai kā, latviešu literatūrā Inga Ābele skaļi ienāca tieši ar "Akas māju", kuru Guntis Berelis raksturoja par spožāko debiju pēdējo gadu latviešu prozā, grāmatu, kura galīgi nelasās kā debitanta veikums, bet kā nobrieduša autora darbs. Tas gan nenozīmē, ka šī grāmata ir radīta man. Drīzāk otrādi - man prasās kaut kas vienkāršāks, kaut kas skaidrāks. Ābeles varoņi gan kopumā ir interesanti - viņa raksta par dzērājiem un varmākām, sievietēm ar psihiska rakstura problēmām, neiederīgajiem un nepieņemtajiem, kuru dzīvēs ne obligāti notiek kaut kas dramatisks, bet tas varētu notikt. Un arī laiks, par kuru viņa raksta, ir ļoti aptuvens pat tad, ja klāt ir datumi. Tas nav mežonīgais deviņdesmito gadu kapitālisms, tas nav padomijas pussabrukuma periods, tas ir ārpus laika. Un arī stāstu formas un manieres ir daudzveidīgas, runāt par kaut kādu šablonu te nudien nevar.
Ja man vajadzētu raksturot, kam šī grāmata ir līdzīga, tad tuvākā Ābeles radiniece šķiet Regīna Ezera, taču Ābeles pasaule ir vēl skaudrāka, bet varoņi - mazākā mērā kontrolē pār savu dzīvi.
Spilgtākie stāsti: "Hebes grafiti", par latviešu puiša un čigānu meitenes tikšanos, par sievieti ar nemīlamu bērnu, par depresīvu nākotni. Vispār es nešaubos, ka šī grāmata ir laba, Ābele tiešām krāsas triepj meistarīgi, bet es gluži vienkārši neesmu tās lasītājs. Un ceru, ka tāds arī nekļūšu.
2023-07-15
comments powered by Disqus