Mūžīgā vasara
Apskatot manā piemājas bibliotēkā pieejamo Irmas Grebzdes grāmatu vāku noformējumus, man būtu vajadzējis saprast, ka tās nebūs grāmatas man. Un patiesībā - es jau arī sapratu, visas tās šķita piederīgas "sieviešu romāniem", no kādiem es lielākoties izvairos. Tad kāpēc es pārkāpu sev pāri? Argumentācija kā allaž ir specifiska: biju noskaidrojis, ka Irma Grebzde, tāpat kā mana vecmāmiņa, studiju gados aktīvi darbojās akadēmiskajā vienotnē "Latviete", mēģināju viņu identificēt kādā no albumos atrodamajām fotogrāfijām, un tad izlēmu - ok, jāizlasa kāda viņas grāmata. Uzreiz varu atklāt - atklāt Irmas klātbūtni fotogrāfijās neizdevās, par to, kādā mērā vecmāmiņa bija ar Irmu Grebzdi pazīstama, nekādas skaidrības nav. Un tā visa rezultātā - izlasīju šo apšaubāmi noformēto romānu.
Tātad - kas bija Irma Grebzde? Zemnieku sētā uzaugusi sieviete, izstudējusi LU Lauksaimniecības fakultātē, pirmos literāros darbus rakstījusi Latvijā, bet lielākoties - trimdas rakstniece. Tagad, saliekot kopā Lauksaimniecības fakultātes atrašanās vietu (Jelgavā) ar manas vecmāmiņas studijām, sapratu, ka nekāda baigā pārklāšanās tur nemaz nevarēja būt, līdz ar to visa tā notikumu ķēdīte, kas mani aizveda līdz "Mūžīgajai vasarai", bija ar aplamu sākumu. Vienlaikus - man šķiet gana saistoši iepazīties ar latviešu literāro veikumu trimdā, taču arī šeit "Mūžīgā vasara" nebūs īsti vietā - presē šis romāns publicēts 1942. gadā, proti, tepat Latvijā, ar trimdas literatūru tādējādi tam nav nekādas saistības. Arī kopumā tas, šķiet, ir Irmas Grebzdes debija "pilnmetrāžas" prozā, un drīzāk ir piederīgs ulmaņlaiku literatūrai. Nekādu konkrētu atsauču uz to, kad tieši risinās romāna notikumi, šajā grāmatā nav - tas ir romāns par mīlestību (mīlestībām?), nevis lieliem vēsturiskiem notikumiem.
Grāmatas centrā ir vecākā no trim māsām kādā pārtikušā lauku saimniecībā, kur faktiski viņa jau savos 27 gados ir kļuvusi par māju saimnieci, taču viņai nav līdz šim sanācis apprecēties, jo pieejamie kandidāti īsti nav atbilduši viņas prasībām. Toties romāna gaitā tādi parādās uzreiz divi - labais un centīgais pienotavas darbinieks un krogus plītētājs apšaubāmas kvalitātes aktieris. Saprotams, ka drusku aušīgā sieviete, lai arī sākumā solījusi precēties ar pirmo, nespēj turēties pretī otrā valdzinājumam, lai arī visi apkārtējie saka - tur nekā laba nebūs, šis vīrs nebūs tas, kas saimniekos lauku sētā. Un, protams, viss tur iziet diezgan slikti, par spīti tam, ka tas labais vīrietis ir tik labs un pozitīvs, ka allaž gatavs gaidīt un šķiet savas īpašības pārmantojis no Pēra Ginta Solveigas. Kā var saprast, sižeta ziņā nekā grandioza no šīs grāmatas nav, un - arī ne tikai sižeta ziņā. Grebzde šķiet tipiska ulmaņlaiku darba tikuma slavināšanas literatūras pārstāve, šajā romānā apvienojot itin daudz vaļību varoņu dzīvesveidā ar morāli audzinošo pusi, ka tas tā nav labi. Man pat grūti saprast, kāds te ir stratēģiskais mērķis: brīdināt jaunas sievietes par netikumu riskiem, vai arī izmantot šo brīdinājumu klātbūtni, lai šādi pasargātu no kritikas grāmatu, ko citādi uzskatītu par morāli degradējošu. Lietas būtību gan nemaina ne viens, ne otrs variants - "Mūžīgā vasara" ir stipri banāls darbs, kas par spīti savam mazāk kā 150 lappušu apjomam lasās smagi - lai arī es spēju galvenajai varonei noticēt, man viņas nav žēl, apkārtējie vīrieši ir pārāk plakani, un Grebzdes nenoliedzamā mīlestība pret dzimtās Zemgales dabu nav pasniegta tādā veidā, lai viņas veidotos dabasskatus būtu patīkami lasīt. Nezinu, vai saņemšos dot šai autorei vēl kādu iespēju. Katrā ziņā - ar visiem tā trūkumiem Īvandes Kaijas "Iedzimtais grēks" ir daudz spēcīgāka kalibra darbs.
Tātad - kas bija Irma Grebzde? Zemnieku sētā uzaugusi sieviete, izstudējusi LU Lauksaimniecības fakultātē, pirmos literāros darbus rakstījusi Latvijā, bet lielākoties - trimdas rakstniece. Tagad, saliekot kopā Lauksaimniecības fakultātes atrašanās vietu (Jelgavā) ar manas vecmāmiņas studijām, sapratu, ka nekāda baigā pārklāšanās tur nemaz nevarēja būt, līdz ar to visa tā notikumu ķēdīte, kas mani aizveda līdz "Mūžīgajai vasarai", bija ar aplamu sākumu. Vienlaikus - man šķiet gana saistoši iepazīties ar latviešu literāro veikumu trimdā, taču arī šeit "Mūžīgā vasara" nebūs īsti vietā - presē šis romāns publicēts 1942. gadā, proti, tepat Latvijā, ar trimdas literatūru tādējādi tam nav nekādas saistības. Arī kopumā tas, šķiet, ir Irmas Grebzdes debija "pilnmetrāžas" prozā, un drīzāk ir piederīgs ulmaņlaiku literatūrai. Nekādu konkrētu atsauču uz to, kad tieši risinās romāna notikumi, šajā grāmatā nav - tas ir romāns par mīlestību (mīlestībām?), nevis lieliem vēsturiskiem notikumiem.
Grāmatas centrā ir vecākā no trim māsām kādā pārtikušā lauku saimniecībā, kur faktiski viņa jau savos 27 gados ir kļuvusi par māju saimnieci, taču viņai nav līdz šim sanācis apprecēties, jo pieejamie kandidāti īsti nav atbilduši viņas prasībām. Toties romāna gaitā tādi parādās uzreiz divi - labais un centīgais pienotavas darbinieks un krogus plītētājs apšaubāmas kvalitātes aktieris. Saprotams, ka drusku aušīgā sieviete, lai arī sākumā solījusi precēties ar pirmo, nespēj turēties pretī otrā valdzinājumam, lai arī visi apkārtējie saka - tur nekā laba nebūs, šis vīrs nebūs tas, kas saimniekos lauku sētā. Un, protams, viss tur iziet diezgan slikti, par spīti tam, ka tas labais vīrietis ir tik labs un pozitīvs, ka allaž gatavs gaidīt un šķiet savas īpašības pārmantojis no Pēra Ginta Solveigas. Kā var saprast, sižeta ziņā nekā grandioza no šīs grāmatas nav, un - arī ne tikai sižeta ziņā. Grebzde šķiet tipiska ulmaņlaiku darba tikuma slavināšanas literatūras pārstāve, šajā romānā apvienojot itin daudz vaļību varoņu dzīvesveidā ar morāli audzinošo pusi, ka tas tā nav labi. Man pat grūti saprast, kāds te ir stratēģiskais mērķis: brīdināt jaunas sievietes par netikumu riskiem, vai arī izmantot šo brīdinājumu klātbūtni, lai šādi pasargātu no kritikas grāmatu, ko citādi uzskatītu par morāli degradējošu. Lietas būtību gan nemaina ne viens, ne otrs variants - "Mūžīgā vasara" ir stipri banāls darbs, kas par spīti savam mazāk kā 150 lappušu apjomam lasās smagi - lai arī es spēju galvenajai varonei noticēt, man viņas nav žēl, apkārtējie vīrieši ir pārāk plakani, un Grebzdes nenoliedzamā mīlestība pret dzimtās Zemgales dabu nav pasniegta tādā veidā, lai viņas veidotos dabasskatus būtu patīkami lasīt. Nezinu, vai saņemšos dot šai autorei vēl kādu iespēju. Katrā ziņā - ar visiem tā trūkumiem Īvandes Kaijas "Iedzimtais grēks" ir daudz spēcīgāka kalibra darbs.
2026-06-24
comments powered by Disqus