Jelgava 94

Vai tu atceries, ko tu darīji 1994.gada 5.aprīlī? Pilnīgi iespējams, ka tu uz šo jautājumu nevari atbildēt tāpēc, ka tobrīd sevi neapzinājies vai pat vispār nepastāvēji. Es gan, protams, šaubos, ka mana bloga demogrāfijā dominē deviņdesmitajos gados dzimušas meitenes (neesmu drošs - ir vai nav kaitīgi sapņot), bet skarbā realitāte ir tāda, ka naktī, kad top šis teksts, līdz Kurta Kobeina nāves 20.gadadienai ir atlicis mazāk kā trīs nedēļas. Un tas biedē.
Padomā reāli - vienmēr man šķita, ka "Nirvana" - tā ir jaunā un modernā mūzika, kaut kas teju vai pilnīgi svaigs. Un ko saka realitāte? Realitāte apgalvo, ka "Nevermind" tika izdots 1991.gada septembrī - tolaik man bija 7 gadi. Tagad 30. Padomju Savienība bija tikai nupat sabrukusi. 1991.gadā ir radīta senākā zināmā (cik dīvaini tas izklausās) mājaslapa. Īsi sakot - Nirvana ir aizvēsture, un arī 1994.gads tagad jau ir aizvēsture.
Jānis Joņevs ir par mani tik vien kā pāris gadus vecāks, līdz ar to tā ēra, par kuru viņš raksta savā debijas romānā, man ir labi zināma. Ne visa gan - ne tikai esmu drusku jaunāks, bet arī mana Āgenskalna priežu - Zasulauka vide tajā laikā nemaz nesliecās uz alternatīvisma pusi. Jā, tajā laikā, kad RBS topa virsotnē gozējās "About a Girl" un "The Man Who Sold the World" (abi - no Unplugged koncertieraksta), arī man Nirvana patika. Taču visas manas zināšanas par šo grupu aprobežojās ar 4 dziesmām, kuras varēja redzēt TV ekrānā - šīm divām, "Smells Like Teen Spirit" un "Come As You Are". Lieki teikt, ka labāk man patika godīgā akustika. Biju no tiem sīkaļām, kam pie sirds gāja "Take That" ar dejošanu lietū, "East 17" pie klavierēm un kas nu vēl tajā laikā no popsas bija īpaši pieprasīts.
Man nav ne jausmas, ko tolaik klausījās "vecākie puikas", jo ar tādiem īpaši saskarsmes nebija. Varētu droši vien pavaicāt Turaidam, kurš gāja tajā pašā skolā - varbūt viņu līmenī bija sastopami arī spurainie metālisti, varbūt viņš pats tāds bija, bet mana gadagājuma vidū skolā par metālistiem vēlāk tika uzskatīti čaļi, kuri klausījās "Guns&39;n&39;Roses". Jap - ansambli, kurš labā dienā būtu saucams par piederīgu smagajam rokam, bet ar autentisku metālu (kā mūzikas paveidu) bija saistīts ne lielākā mērā kā Kristaps Grebis, būdams "Liepājas metalurga" futbolists.
Nu jā, bet ne jau par Kristapu Grebi raksta Joņevs. Tas būtu patiešām dīvaini, ja Grebis būtu grāmatas "Jelgava 94" galvenais varonis, jo Kristaps (kurš, ja kas, ir Joņeva vienaudzis) diez vai 1994.gadā bija jebkādi saistīts ar Jelgavu. Ja nu vienīgi kādas Liepājas bērnu komandas sastāvā viņam gadījās braukt uz Jelgavu spēlēt futbolu - kā nekā RAF deviņdesmito sākumā bija viena no vadošajām Latvijas Republikas futbola komandām. Nē, grāmatas galvenais varonis ir stilizēts pats Joņevs - tīnis, kurš mīklainā kārtā iemīlās metālā, proti, nav jau tā, ka metāls no pirmā skatiena būtu seksīgs. Kā lai arī nebūtu, šī nav grāmata par seksu, narkotikām un rokenrolu, tā ir grāmata par seksa trūkumu, narkotiku trūkumu un rokenrolu (metālu). Uzrakstīts tā, ka izpļāvu grāmatu divos vakaros, lai gan man it nemaz nebija laika. Kuram gan nav nostaļģijas pēc tiem laikiem, kad veikalos, pērkot alkoholu, tev dokumentus neprasīja nevis tādēļ, ka pa gabalu varēja redzēt - tu esi vecs (tā kā ir tagad), bet gan tādēļ, ka visiem bija nospļauties? Un skaidrs, ka arī man tie laiki saistās ar kaut ko jauku un foršu, vai vismaz - ar sajūtām, ka tolaik varētu būt bijis jauki un forši, par spīti tam, ka naudas tolaik nevienam nebija un mūzika (vismaz tā, ar kuru man bija saskarsme - proti, populārā) lielā mērā bija viena vienīga mēslu kaudze.
Lai arī Joņevs bieži tiek minēts vienā teikumā ar Vili Lācīti, visvairāk šī grāmata liek domāt par Ulda Rudaka "Rokupāciju" - jo faktiski tā ir tā pati grāmata, tikai ar citu galveno varoni, no citas pilsētas. Un izteiktu interesi par metālu, pretstatā vispārīgam undergroundam. Lasāmviela feina, lai arī es nekad neesmu bijis kasešu biržā.
2014-03-16
8.0
comments powered by Disqus