Vidvuda stāsts

"Vidvuda stāsts" mani uzrunāja ar savu nosaukumu. Proti, ar vārdu Vidvuds. Savulaik, pirms gadiem desmit vai pat vairāk, bija man tāds pseidonīms - Vidvuds Taipiņš, kur dzīvoja "Diskonta" listē. Patiesībā arī grāmata par Vidvudu tapusi, cik var saprast, aptuveni tajā pat laikā, kad darbojās Taipiņa kungs, tomēr domājams tiešas saistības starp šiem diviem Vidvudiem nav. Kā vēsta PMLP personvārdu datu bāze, šobrīd Latvijā ir 41 Vidvuds. Tas tā - informācijai.

Vēl viens interesants apstāklis - ik pa brīdim, lasot šo grāmatu, man radās sajūta, ka aiz grāmatas autoru vārdiem (Jānis Elksnītis un Edgars Krasts) patiesībā slēpās Vilis Lācītis, vai arī vismaz šie autori no Lācīša bija iedvesmojušies. Tiesa, otrais variants būtu diezgan absurds, jo Lācīša pirmā grāmata nāca klajā vairākus gadus pēc "Vidvuda stāsta". Tikām pret pirmo liecina tas, ka Lācītis ļoti labi māk radīt hronoloģiski saistītu vēstījumu, kamēr šī grāmata ir diezgan lielā putrā un par spīti savam mazajam apjomam (ap 100 lappusēm, lieli burti, maza izmēra grāmata) nevar lepoties ar sakarīgu saturu. Tomēr personāžos ir šis tas no Lācīša repertuāra - tikai daudz paviršāk un nepārliecinošāk ieskicēts. Tad jau drīzāk līdzība te varētu būt ar "Pasaulē skaistāko pilsētu" - vēl vienu grāmatu, kas tapusi ilgi pēc "Vidvuda".

Par ko īsti ir Vidvuda stāsts? Grāmata tiek dēvēta par "Mazā cilvēka derību", lai gan īsti nekāda pamatojuma šādam apakšvirsrakstam nav. Vidvuds ir inteliģents bezdarbnieks - bomzis, kurš grāmatas sākumā mēģina izvairīties no nokļūšanas laulības valgos ar zupas virtuves darbinieci, bet tad atklājas, ka viņš ir vienīgais mantinieks ievērojamai bagātībai - pēdējais Lamekinu dzimtas pārstāvis (šī dzimta valdīja Kursā 13.gadsimtā un oriģinālais Lamekins noslēdza līgumu ar pāvesta pārstāvi, pakļaujoties Kurzemes bīskapam un pieņemot kristietību), kuram ir lemts nest jaunus ziedu laikus savai zemei. Kopā ar diviem līdzvērtīgi sev bezvērtīgiem personāžiem Vidvuds tad mēģina Lamekinu dzimtas mantojumu likt lietā, lai nestu gaismu.

Kaut kādā mērā "Vidvuda stāsts" droši vien ir parodija par episku varoņliteratūru, smeļoties savas iedvesmas visdažādākajos avotos - diezgan skaidrs, ka viens no autoriem ir vēsturnieks, līdz ar to grāmata ir pārpilna dažādiem apvidvārdiem, fragmentiem sanskritā un citās ne tik ļoti aktuālās valodās, turklāt, cik var saprast, šie teksti svešvalodās satur savu devu joku. Tomēr grāmatai ir viens dramatisks mīnuss - tā nav interesanta, pats Vidvuds pilnīgi bez jebkāda pamatojuma grāmatas gaitā vienā brīdī transformējas par pilnīgi citu personāžu ar citu iekšējo pasauli, notikumiem nav nekādas sevišķas jēgas, un tā vien rodas sajūta, ka autori nav nemaz rūpējušies par to, lai tas radītu vienotas grāmatas iespaidu. Ir pāris asprātīgākas epizodes - par slapjo lupatu, par kautrīgajiem labo darbu darītājiem, bet kopējais iespaids par grāmatu ir negatīvs. Tad jau lielākais tās pluss ir tajā, ka "Vidvuda stāstu" var izlasīt stundas laikā, un apmēram tikpat ilgā laikā to var aizmirst.
2015-07-28
5.0
comments powered by Disqus