Kazhes pierakstu burtnīca

Ģirta Krūmiņa monoizrādi "Vientuļās planētas sala" Marina un es skatījāmies ar vairāk kā nedēļas intervālu, bet vienlaikus izrādījās, ka ar savu devu mijiedarbības starp mūsu skatīšanās reizēm. Proti, Marina tieši gribēja uzzināt, vai ievads vienmēr ir viens un tas pats, vai arī tas ir atkarīgs no konkrētās situācijas. Un man izstāstīja, ka viņas skatīšanās reizē aktieris bija runājis par to, kā viņš, nesen par autovadītāju kļuvis cilvēks, uz izrādi brauc no savas mītnes vietas Kuldīgā un parko mašīnu Ģertrūdes ielas teātra pagalmā. Arī šajā reizē Krūmiņš to stāstīja, bet ar niansi - ka pēc iepriekšējās izrādes (proti, sanāk, ka tās, kurā bijusi Marina) viņam atgadījies apskrāpēt blakus novietotu mašīnu, un cik grūti viņam nācies sadūšoties risināt šī notikuma sekas. Līdz ar to secinājām - ievadi variē. Tiesa, varbūt arī šis ievadu komplekts ir sagatavots un inscenēts, līdz ar to objektīvisma labad man vajadzētu uz šo izrādi aizsūtīt vēl kādu informācijas ievācēju. Un, ja ņem vērā, ka izrāde gan man, gan Marinai patika, droši varam to ieteikt vēl neredzējušajiem.

Izrādes stāsts ir aptuveni sekojošs: kāds tautā mīlēts un daudzās izrādēs skatīts Jaunā Rīgas teātra aktieris (proti, Ģirts Krūmiņš, kurš šajā izrādē iespēju robežās ir viņš pats; iespēju robežās, jo aktieris jau droši vien nekad nepārstāj būt aktieris, atrodoties uz jebkā skatuvei līdzīga) īsā laikā piedzīvojis vairākas drāmas savā dzīvē: izšķīries no drauga, nomiris mīļotais suns (atceros, kā pirms vairākiem gadiem skatījāmies "Ķepu uz sirds" par Krūmiņu un viņa Sāru), kā arī viņam nākas aiziet no teātra, kurā nostrādāti teju trīsdesmit gadi. Kāds gan brīnums, ka šādos apstākļos tev iestājas permakrīze? Un, ko lai dara šādas permakrīzes apstākļos? Ģirts Krūmiņš izvēlējās ne to variantu, kas man ienāktu pirmais prātā, proti, devās uz Indonēziju (bet ne Pasaules kausu basketbolā, kas tobrīd vēl bija tālā nākotnē). Tiesa, tur viss neizrādījās tik vienkārši, bet te man pat negribētos baigi spoilēt "sižetu", jo to ir vērts dzirdēt pašā aktiera izklāstījumā.

Ar ko šī izrāde ir īpaša, ir tās nepiespiestā atmosfēra, atļauja (un pat zināmā mērā - prasība) no aktiera puses izrādes laikā fotografēt (man gan principi liedz neieslēgt lidojuma režīmu, par spīti tam, ka vienīgais cilvēks, kas mēdz zvanīt man personīgi, ir tētis, lai noskaidrotu, vai es šovakar būšu pakaļ sunim, bet izrāde beidzās gana agri, lai šis jautājums paliktu neuzdots). Tiesa, šķiet, ka dažs labs šo brīvo attieksmi interpretēja jau pārāk brīvi, un dažas kundzes pēdējā rindā no Krūmiņa saņēma aizrādījumus par pļāpāšanu (un tos absolūti ignorēja). Tikām man pļāpāšana nebija ne prātā (ignorējot to, ka biju atnācis viens) - daudz smējos, brīžiem aizdomājos un varu teikt, ka šo ne sevišķi ilgo vakaru izbaudīju (lai arī pēc šodienas Stirnu bukā noskrietajiem 37 kilometriem kājas mazliet smedza un nācās tās regulāri pārkārtot). Vai šī izrāde sniedz kādas vērtīgas atklāsmes tam, kā pārvarēt kārtējo krīzi, kā dzīvot tālāk un kā dēļ vispār dzīvot ir vērts? Nē, par laimi šāda fokusa tai absolūti nav. Tā nekļūs par tavu psihoanalītiķi, bet - kaut kādās situācijās varbūt kaut kas no te dzirdētā tev tomēr var ļaut paraudzīties uz dzīvi mazliet vieglāk, un arī tas nav maz. Nezinu, vai pašam Ģirtam Krūmiņam ir skaidrs, ko viņš plāno darīt turpmāk, bet kamēr viņš ir skatāms kā Vientuļās planētas sala (ja kas - te domāti "Lonelu planet" ceļveži), ir vērts viņu šādā veidā redzēt. Iespējams, mazliet ieskatoties tajā aktiera dzīves daļā, kura parasti skatītājam paliek slēgta, līdzīgi kā pašam Krūmiņam skolas laikā izdevās paviesoties Nacionālajā teātrī no aizskatuves. Jāpiebilst, ka izrādes tekstu nav rakstījis pats Krūmiņš vienpersoniski, bet gan kopā ar Nelliju Visocku, Jevgeņiju Šermeņevu un Vitāliju Ščanņikovu (vai tas nozīmē, ka uz skatuves ir redzams vairāk Krūmiņš vai mazāk Krūmiņš, nekā ja viņš būtu vienīgais teksta autors, nudien nezinu).