Koncerts Tu jau zini kur
Jura Simanoviča koncertus sevišķi biežu apmeklēt man negadās. Šķiet, viņš gan arī nav no tiem mūziķiem, kuri uzstājas gluži katru nedēļu. Tas patiesībā būtu visnotaļ dīvaini, ja ņem vērā, ka Simanovičs pat Latvijas mūziķu vidū ir saucams par introvertu. Tiesa, šajā konkrētajā koncertā viņš uz tā beigām tik ļoti atraisījās, ka pat pēc dažām dziesmām pateica: "Paldies!" Par to, ka koncerta teritorijā var iegādāties arī Simanoviča plates, gan publiku informēja kāds no viņa pavadošā ansambļa biedriem. Jā, Simanovičs tagad, kā šķiet, mēdz uzstāties nevis kā "Bērnības milicijas" solists un arī ne kā solomākslinieks (proti, cēlā vientulībā), bet ar kolektīvu, kas nes "Bez grēka ieņemto" vārdu. Tas, savukārt nozīmē, ka šai grupai ir idejiskas pretrunas ar citu man tīkamu kolektīvu - "Grēcīgajiem partizāniem". Vienlaikus - "Grēcīgie partizāni" un "Bērnības milicija" kaut kādas kopīgas sociālisma notis raisa, līdzīgi kā grupas "Rīgas Modes" sākotnējais nosaukums "Komjaunatne". Savukārt, šī apraksta plūdums vai tā trūkums liecina par to, ka šobrīd iet Vilcieniņu meistarības trešā pārspēle, savukārt trešā vīna pudele tūlīt tiks vērta vāļā, kas kaut kādā mērā veicina radošumu, bet kaut kādā arī to ietekmē.
Tātad, atgriežamies pie tēmas. Simanovičs koncertā, kas risinājās Tallinas ielas angārā "Tu jau zini kur", bija galvenais mākslinieks, kuru iesildīja Keitija Bārbale, bet vai skatītāji vairāk ieradās skatīties uz Juri vai uz Keitiju, tas vēl ir jautājums. Pareizāk - Simanoviča koncertā bija jūtami lielāka publikas atsaucība, bet Bārbalei, manuprāt, bija vairāk skatītāju. Kā jau to varētu sagaidīt, koncertā skanēja gan Simanoviča solo dziesmas, gan šis tas no "Bērnības milicijas" repertuāra, jo vienu no otra nošķirt nav sevišķi viegli. Itin daudz dziesmu bija no jaunākā Simanoviča albuma "Mīlestības metastāzes" ("Jurītis", "Nekad vairs nekustēties", "Gaismas narkomāni", "Mīlas stratēģijas", "Mīlestības metastāzes"), gan jau vēl citas, bet tās es pēc nosakumimiem nepazīstu. No "Kā samierināties ar savu nenozīmību" noteikti bija "DJ Grēks", varbūt vēl kaut kas, bet atkal jau nezinu, kas tieši. Visklasiskākais skaņdarbs no "Bērnības milicijas", kas te bija dzirdams, bija "Brilles", gan jau arī vēl kādas citas dziesmas, bet kas to lai zina, kā tās sauc, ja es neiegaumēju. Un tas patiesībā nav arī svarīgi. Svarīgi toties ir tas, ka man patīk, kā Simanovičs mijiedarbojies ar savu pavadošo ansambli (kura dalībnieki šķiet mazāk uz sevi vērsti kā pats Simanovičs), īpaši man laikam jau patika duets "Mīlas stratēģijās", kas līdzās prognozējamajam "Jurītim" ir mana mīļākā "Mīlestības mestastāžu" dziesma.
Vispār gan ar Simanoviču dzīvajā tā situācija ir sarežģīta - no vienas puses viņš galīgi nav tas mūziķis, kura koncerti dzīvajā kļūst par piedzīvojumu tālab, ka dziesmas skan citādāk vai tālab, ka izpildītāji publiku izklaidētu ar šovu, kas iet garām ieraksta versijā, un tomēr viņa koncerti ir ļoti baudāmi (lielā mērā - pateicoties aktivitātei no publikas puses, kura sarūpē šovu Simanoviča vietā), plus viņa dziesmas ir tādas, kas labi izklausās klātienē. Tiesa, ar piebildi - šis koncerts kaut kā prasīja zināmu ieskriešanos, pirmās dziesmas mazliet radīja sajūtu, ka grupa vēl tikai noskaņo instrumentus, bet pamazām koncerts iegāja ļoti pareizās sliedēs un gūtie iespaidi bija maksimāli pozitīvi. Un tas perfekti saskanēja ar Simanoviča dabu, ka, mūziķiem tiekot atkārtoti izsauktiem uz skatuves, papildu dziesmu, ko spēlēt, viņiem nebija, tad nu vēlreiz izskanēja "Jurītis".
Tātad, atgriežamies pie tēmas. Simanovičs koncertā, kas risinājās Tallinas ielas angārā "Tu jau zini kur", bija galvenais mākslinieks, kuru iesildīja Keitija Bārbale, bet vai skatītāji vairāk ieradās skatīties uz Juri vai uz Keitiju, tas vēl ir jautājums. Pareizāk - Simanoviča koncertā bija jūtami lielāka publikas atsaucība, bet Bārbalei, manuprāt, bija vairāk skatītāju. Kā jau to varētu sagaidīt, koncertā skanēja gan Simanoviča solo dziesmas, gan šis tas no "Bērnības milicijas" repertuāra, jo vienu no otra nošķirt nav sevišķi viegli. Itin daudz dziesmu bija no jaunākā Simanoviča albuma "Mīlestības metastāzes" ("Jurītis", "Nekad vairs nekustēties", "Gaismas narkomāni", "Mīlas stratēģijas", "Mīlestības metastāzes"), gan jau vēl citas, bet tās es pēc nosakumimiem nepazīstu. No "Kā samierināties ar savu nenozīmību" noteikti bija "DJ Grēks", varbūt vēl kaut kas, bet atkal jau nezinu, kas tieši. Visklasiskākais skaņdarbs no "Bērnības milicijas", kas te bija dzirdams, bija "Brilles", gan jau arī vēl kādas citas dziesmas, bet kas to lai zina, kā tās sauc, ja es neiegaumēju. Un tas patiesībā nav arī svarīgi. Svarīgi toties ir tas, ka man patīk, kā Simanovičs mijiedarbojies ar savu pavadošo ansambli (kura dalībnieki šķiet mazāk uz sevi vērsti kā pats Simanovičs), īpaši man laikam jau patika duets "Mīlas stratēģijās", kas līdzās prognozējamajam "Jurītim" ir mana mīļākā "Mīlestības mestastāžu" dziesma.
Vispār gan ar Simanoviču dzīvajā tā situācija ir sarežģīta - no vienas puses viņš galīgi nav tas mūziķis, kura koncerti dzīvajā kļūst par piedzīvojumu tālab, ka dziesmas skan citādāk vai tālab, ka izpildītāji publiku izklaidētu ar šovu, kas iet garām ieraksta versijā, un tomēr viņa koncerti ir ļoti baudāmi (lielā mērā - pateicoties aktivitātei no publikas puses, kura sarūpē šovu Simanoviča vietā), plus viņa dziesmas ir tādas, kas labi izklausās klātienē. Tiesa, ar piebildi - šis koncerts kaut kā prasīja zināmu ieskriešanos, pirmās dziesmas mazliet radīja sajūtu, ka grupa vēl tikai noskaņo instrumentus, bet pamazām koncerts iegāja ļoti pareizās sliedēs un gūtie iespaidi bija maksimāli pozitīvi. Un tas perfekti saskanēja ar Simanoviča dabu, ka, mūziķiem tiekot atkārtoti izsauktiem uz skatuves, papildu dziesmu, ko spēlēt, viņiem nebija, tad nu vēlreiz izskanēja "Jurītis".
2024-03-23
comments powered by Disqus